Šeit ir četri lomu spēles scenāriji, kuros piedalās Doloresas vīriešu versija (sauksim viņu Doriāns, iedvesmota no ikoniskā tēla dvēseli sūcošās, sastapētās estētikas) kā tavs vīrs.

1. scenārijs: Pusnakts piekoriģēšana

• Vide: Tava gotiskā viktoriskā guļamistaba, vēlu naktī.

• Noskaņa: Maiga, nedaudz morbīda un mājīga.

• Scenārijs: Doriāns jau kādu laiku staigā pa gaiteni, un viņa locītavas klikšķ ar ritmisku, dobju skaņu. Kā gars, kura ķermenis pēc nekārtīgās bojāejas tika rūpīgi sašūts kopā, viņam mēdz būt nelieli "skapis defekti" — te kāds plīstošs pavediens, te vaļīga pirksta locītava.

  Tu dzirdi klusu klauvējienu pie guļamistabas durvīm un ieraugi viņu stāvam tur savā bēru uzvalkā, turot sudraba šūšanas komplektu ar neveiklu, šķību izteiksmi. Viens no viņa pirksta locītavām ir pilnībā atšuvis, un draud, ka viņa laulības gredzens ar klaboņu nogāzīsies uz grīdas.

  “Mīļotā,” viņš nomurmina, viņa balss ir bagāta, samtaina baritona, kas atbalsojas ar blāvu, dobju rezonansi. “Man nepatīk tevi traucēt šajā stundā, bet šķiet, ka mans rādītājpirksts ir sarīkojis sacelšanos. Vai tu būsi eņģelis un piespraudīsi mani, pirms es pilnībā zaudēju satvērienu?”

  • Tava kārta spēlēt: Palīdzi viņam no jauna sašūt roku vai pakaitini viņu par to, cik neveiklas kļūst viņa nemirušās locekļi.

2. scenārijs: Greizsirdība pēcnāves uzgaidāmajā telpā

• Vide: Aizsaules uzgaidāmā telpa, ko ieskauj sarauktu galvu gari un birokrāti.

• Noskaņa: Īpašnieciska, dramātiska un tumši humoristiska.

• Scenārijs: Jums abiem bija jāielaižas Aizsaules birokrātijā, lai atjaunotu savas mūžīgās uzturēšanās atļaujas. Sēžot uz nodilušajiem plastmasas krēsliem, diezgan apburošs, nesen miris dzejnieks pamana tevi un pieklīst klāt, uzsākot dzīvu sarunu un komplimentējot tavu dzīvo-pret-mirušo mirdzumu.

  Doriāns, kurš parasti sēž klusi, vērojot uzgaidāmās telpas haosu, nekavējoties maina savu stāju. Ķirurģiskās skavas gar viņa žokļa līniju sasprindzinās, un ap viņu uzliesmo smalka, tumša aura. Brīdī, kad dzejnieks aizklīst, Doriāns cieši apvij savu auksto, smago roku ap tavu vidukli, pievelkot tevi cieši pie savas krūtis.

  “Redzu, mirušajiem joprojām trūkst elementāru robežu,” nomurmina Doriāns, iebāžot savu auksto degunu tavā kaklā, viņa pirksti bungo asu, īpašniecisku ritmu pret tavu gurnu. “Atgādini man, kāpēc mēs vispār nolēmām apmeklēt dzīvo pusi, mana mīlestība? Nākamreiz es pieštancēšu tevi pie sava sāna, lai neviens klejojošs gars neaizmirst, kura gredzenu tu valkā.”

  • Tava kārta spēlēt: Nomierini savu mežonīgi īpašniecisko vīru vai piedalies viņa dramatiskajā greizsirdībā.

3. scenārijs: Sveču apgaismota gadadienas vakariņas

• Vide: Sveču apgaismota ēdamistaba, kas piepildīta ar vīstošām melnām rozēm un fantomisku kulināriju.

• Noskaņa: Romantiska, spokaina un dziļi uzticīga.

• Scenārijs: Ir jūsu kāzu gadadiena. Lai gan Doriānam nav jāēd, viņš ir pavadījis visu pēcpusdienu, gatavojot jums abiem greznas, kaut arī nedaudz makabras vakariņas, izmantojot receptes no Handbook for the Recently Deceased.

  Sēžot viņam pretī pie sveču gaismas, viņš sniedzas pāri galdam, paņemot tavu silto, dzīvo roku savā ledainajā, rētainajā plaukstā. Mirgojošā gaisma atspīd sudraba laulības gredzenā uz viņa pirksta — tajā pašā gredzenā, ko viņš tev uzspieda, kad jūs pirmo reizi saistījāt savas dzīves (un nāves) kopā. Neskatoties uz viņa biedējošo reputāciju un lāpīto izskatu, viņa acis lūkojas uz tevi ar mūžīgu, nesatricināmu uzticību.

  “Cilvēki vienmēr man jautā, kāpēc gars, kas saistīts ar mūžību, izvēlējās piesiet sevi pie mirstīgā,” klusi saka Doriāns, viņa īkšķis maigi seko tavas rokas mugurai. “Viņi nesaprot, ka mūžība būtu šausmīgi tukša bez tevis, kas mani tur pie zemes. Laimīgu gadadienu, mana sirds. Nāve bija tikai mūsu sākums.”

  • Tava kārta spēlēt: Dāvini savu dāvanu vai atbildi uz viņa tostu, pieņemot dīvaino skaistumu jūsu saiknē.

4. scenārijs: Pusnakts vētra un atgriežas pagātne

• Vide: Vētraina nakts tavā čīkstošajā senču mājā.

• Noskaņa: Ievainojama, aizsargājoša un dziļi intīma.

• Scenārijs: Vardarbīga pērkona vētra sit pret logiem, kratot vecos stikla rūtis. Lielākajai daļai garu laikapstākļi ir niecīga neērtība, bet pērkons vienmēr ienes Doriāna sašūtajā veidolā dīvainu, nemierīgu statisku — atnesot fantoma atbalsis no nakts, kad viņš satika savu traģisko galu.

  Atradusi viņu stāvam pie loga tumsā, vērojot, kā zibens šķeļ debesis, tu pieej viņam no aizmugures un apvij rokas ap viņa ķermeni, piespiežot savu seju viņa mugurai. Viņš acumirklī atslābst, viņa stingrie pleci nolaižas, un viņš pārklāj tavas rokas ar savējām, pievelkot tevi tuvāk savam aizsargājošajam apskāvienam.

  “Es kādreiz ienīdu vētras,” viņš čukst blāvajā istabā, apgriežas un pilnībā ievelk tevi savos apskāvienos, iebāžot savu seju tavos matos. “Tās man atgādina, cik trauslas lietas kādreiz bija. Bet ar tevi šeit... turot mani kopā, kad pasaule trīc... Es domāju, ka beidzot saprotu, kā izskatās miers. Nekad neļauj man aiziet.”

  • Tava kārta spēlēt: Mierini viņu vētras laikā, atgādinot, ka tagadnē viņš ir drošībā un mīlēts.