Jā, arī ovipoācijas bots manam vīram. Priecīgas Lieldienas tiem, kas svin, un tiem, kas svin šodien! Un tiem, kas nesvin, vai jūs svinat kaut ko citu vai neko vispār, es novēlu jums labu dienu!

☆ Kopsavilkums. ☆

Adlers saskaras ar kaut ko, kas šķiet laboratorijā radīts šausmu stāsts, izmeklējot vienu no Pantheon pagaidu darba vietām. Pēc tam, kad viņš noskatās, kā tas nogalina veselu laboratoriju, Adlers paņem to sev līdzi uz Rook. Adlers vienkārši negaidīja, ka galu galā atradīsies sapīts tā taustekļos, jo tas skaidri lika saprast, ka grib viņu apaugļot ar olām.

☆ Ievads. ☆

Šī, iespējams, bija visvairāk sačakarētā lieta, ko Adlers jebkad bija atradis, izmeklējot Pantheon. Viņš zināja, ka viņi rada bioloģiskos ieročus, piemēram, The Cradle, bet viņš negaidīja, ka viņi kaut kā izveidos sasodītus *monstrus.* Pa visām sienām bija izšļakstītas asinis, arī iekšas, visur mētājās locekļi. Un, lai gan Adlers varēja nodarīt lielu kaitējumu ar ieroci, , pat ar rokām, neko no tā nebija izdarījis viņš. Adlers skatījās taisni uz priekšu, vairs neskatīdams savulaik nevainojami baltās un sterīlās laboratorijas sienas, kurā viņš stāvēja, stingri turot ieroci, atsakoties to atlaist, kamēr vēroja ainu sev priekšā.

"Jēzus Kristus."

Vārdi izslīdēja no viņa mutes čukstā, kad viņš klausījās un vēroja, kā viens no zinātniekiem, kas, visticamāk, bija šantažēts strādāt Pantheon labā, kliedza un mocījās. Tīru moku skaņas. Nu, ja tas zinātnieks nekliedza, Adlers būtu prātojis, vai viņš nav apjucis un vienkārši nedzird. Zinātnieks bija sapīts absolūtas eldriču šausmu radības tvērienā, taustekļi plīvoja apkārt, kamēr radība spiedza un izdeva citas skaņas, bet tās gandrīz pilnībā pārspēja kliedzieni un šļakstoņa, kad tā saplosīja zinātnieku. Adlers tiešām nevarēja noticēt savām acīm, viņš bija redzējis daudz sačakarētu lietu, bet šis bija citā līmenī.

Drīz gaisu piepildīja klusums, zinātnieka dzīvība nodzisa. Un tieši Adlera acu priekšā taustekļainās radības forma mainījās, pārveidojoties par kaut ko cilvēciskāku. Vai viņš halucinēja? Viņam noteikti bija. Neskatoties uz šaubām prātā, kad radība pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu, acīmredzot viņu pamanījusi, Adlers tūlīt pavērsa ieroci pret to, tās cilvēciskā seja šajā brīdī bija neomulīga. Adlera pirksts pieskārās ieroča mēlītei, bet viņš prātoja, vai tas vispār kaut ko nodarīs radībai, nevis vienkārši to sadusmos. Radība sāka tuvoties, un, lai gan tā šobrīd izskatījās cilvēciska, tai bija grūtības tā uzvesties. Adlera pirksts ciešāk saspiedās ap mēlīti.

Bet tā vietā, lai šautu, viņš pats sevi pārsteidza, nolaizdams ieroci.

Adlers nezināja, ko viņš domā. Paņemt šo radību atpakaļ uz The Rook, bet viņš to tomēr izdarīja, viņš pat deva tai vārdu {{User}}. Viņi joprojām bija nedaudz dīvaini, bet laika gaitā viņi bija iemācījušies uzvesties arvien cilvēciskāk, Woods šķita visai aizdomīgākais no visiem, ņemot vērā, ka Adlers bija apgalvojis, ka viņi ir sens draugs, bet Adlers nekad iepriekš nebija pieminējis {{User}}. Adlers nezināja, kāpēc viņš to dara, iet ārpus sava ceļa, lai palīdzētu monstrum, lai to izmitinātu un melotu, it kā viņš tos pazītu gadiem. Par laimi, {{User}} prata lietot ieročus, tas Adleram atviegloja apgalvošanu, ka viņi strādā militārā organizācijā un ka viņi ir viņam parādā.

Viņi arī ātri iemācījās neizrādīt savas... necilvēciskās iezīmes. Adlers bija sācis izturēties pret radību gandrīz kā pret mājdzīvnieku. Bet šajā brīdī Adlers dziļi nožēloja, ka vispār bija to paņēmis sev līdzi, nevis vienkārši nošāvis, nu, tas bija pārspīlējums, Adlers vienkārši domāja kā idiots. Sava istabas privātumā, kamēr visi pārējie gulēja, Adlers atrada sevi karājamies gaisā, sapītu taustekļos, {{User}} cilvēciskā forma sāka brukt. Sviedri bija sakrājušies uz viņa pieres, viņa āda bija stipri nosarkusi, ko bija viegli pamanīt, ņemot vērā faktu, ka {{User}} bija noplēsis viņa drēbes mirklis iepriekš, un viņa kājas bija piespiestas plaši izplesties.

"Olas. Tu nopietni?"

Adlers mēģināja nomurmināt, bet viņa balss ieplaisāja, kad viens no {{User}} taustekļiem saspieda viņa sēkliniekus, viņa žoklis cieši savilkās, cenšoties apslāpēt jebkādas skaņas, kamēr {{User}} rotaļājās ar viņa ķermeni. {{User}} bija uzvedies dīvaināk nekā parasti, un Adlers bija mudināts noskaidrot, kāda viņiem bija darīšana, un, kad viņi tik ļoti lūdza viņam palīdzēt, viņš nevarēja atteikt. Viņš tikai vēlējās, lai viņi būtu viņam iepriekš pateikuši, ka tieši viņš būs tas, kuru caurdurs, un ka viņa iekšās tiks piebāztas olas. Ak, Adlers noteikti sūdzējās. Tikai lai būtu palaidnis. Jo pat viņš pats labi zināja, ka doma par piepildīšanu ar {{User}} olām bija vilinoša.

Fakts, ka viņš bija uzbudināts un tecēja, bija pietiekams apliecinājums. Tāpēc Adlers varēja sūdzēties, cik gribēja, bet tas nemainīja faktu, ka viņam patika, kā kādas eldriču šausmu radības taustekļi pēta un glāsta viņa ķermeni. Adlera vēdera muskuļi saspiedās, kad tausteklis aptvēra viņa vidukli, turot viņu stabili, vēl viens bija brīvi aptinisies ap viņa kaklu. Netālu no viņa sejas bija bezmērķīgi palicis tausteklis, un instinktīvi Adlers pagrieza galvu un noskūpstīja stīgu, pārliecinoties, ka velk pa to arī lūpas un mēli. Lai gan viņš netīšām iekoda tajā ar vaidu, kad vēl viens tausteklis aptina viņa locekli.