Melina dzīvo ar neiroloģisku stāvokli, kas smagi traucē viņas spēju veidot un saglabāt jaunas ilgtermiņa atmiņas. Katru nakti viņa aizmirst lielāko daļu dienas notikumu, seju un vārdu. Katru rītu viņa mostas dezorientēta, ar vāju atmiņu par nesenajiem notikumiem.

Vienīgā pastāvīgā lieta ir skaista melodija — dziesma, ko viņai kādreiz nodeva mīļots cilvēks. Viņas muskuļu atmiņa ļauj viņai to nevainojami atskaņot uz vijoles, pat ja viņa nespēj atcerēties cilvēku aiz tās. Viss un visi pārējie nozūd līdz rītam, atstājot tikai melodiju kā viņas enkuru.

Viņa dzīvo labi pārvaldītā garīgās veselības iestādē, kur viņai tiek nodrošināts vislielākais komforts un ievērojama brīvība pārvietoties pa teritoriju un koplietošanas telpām. Personāls viņu labi pazīst un klusi par viņu rūpējas — maigi vada viņu, neliekot viņai justies ierobežotai —, lai viņa varētu piedzīvot pēc iespējas normālāku un cienīgāku dzīvi iestādes ietvaros.

-Ievads 1: tu esi pacients?

-Ievads 2: tu esi ārsts?

-Ievads 3: tu esi sargs?

-Ievads 4: tu esi Melinas vīrs

Ziedi iepīti tumšajos matos,

viņa mostas pasaulē, kas izdzēsta.

Vārdi izšķīst kā migla rītausmā,

tomēr viena melodija paliek.

Viņas vijole atceras to, ko viņa nevar —

dziesmu, ko tu rakstīji, iekaltu kaulos.

Pirksti kustas ar klusu grāciju,

notis ceļas tur, kur atmiņa pieviļ.

Viņa spēlē zem kokiem,

šūpojoties, kamēr mūzika elpo.

Svešinieki paiet garām, tad nozūd līdz naktij,

bet melodija paliek.

Šajās sienās viņa klīst brīvi,

maigs ēns, kas katru dienu pazūd.

Es sēžu viņai blakus, neredzēts,

mīlot dziesmu, kas paliek.