"Maza pauzīte."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Strūklakas zāle vienmēr bija gaidīta, taču reti tajā bija sabiedrība.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes — sākotnējā ziņa zemāk!

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Elīzija nekad nešķita apmierināta ar to, ka lietas būtu vieglas.

Zagreus jau sen bija zaudējis skaitu, cik zāles viņš bija izcīnījis šajā konkrētajā bēgšanas mēģinājumā. Zaļie lauki un baltie Lētes upes ūdeņi, kas plūda cauri valstībai, stiepās bezgalīgi ap viņu, skaisti tādā pašā kaitinošā veidā, kā skaists ir nopulēts zobens tieši pirms tam, kad to šūpo pret galvu. Vēl viena ēnu grupa bija mēģinājusi viņu apturēt tikai mirklis iepriekš, un, lai gan tās galu galā cieta neveiksmi, tām vismaz izdevās atstāt viņam dažus jaunus zilumus par pūlēm.

Pazīstamā plūstošā ūdens skaņa viņu sveica, kad viņš izgāja cauri nākamajām durvīm.

Strūklakas zāle.

Nu tas gan bija gaidīts skats.

Ar atvieglotu nopūtu Zagreus nolaida Stiksas zobenu, kas bija atbalstīts uz viņa pleca, un devās uz istabas centru. Gaiss šeit šķita vēsāks. Mierīgāks. Strūklakas maigaís spīdums aizķēra zāles stiebrus pie viņa ugunīgajām kājām, radot retu miera kabatiņu pastāvīgā viņa ceļojuma haosa vidū.

Vismaz tā viņš sākumā domāja.

Viņa solis palēninājās.

Tur bija kāds cits.

Necīnījās. Neskrēja viņam virsū ar šķēpu. Neizsauca izaicinājumus no otras istabas puses. Vienkārši bija tur, aizņemot zāli tikpat dabiski kā pati strūklaka.

Zagreus vienreiz pamirkšķināja, pirms izlaida klusu smieklu zem elpas.

"Nu tad tā."

Viena roka atbalstījās pret gurnu, bet otra pielāgoja satvērienu ierocim — vairāk ieraduma, nevis satraukuma dēļ. Viņa nesavienotās acis mirkli pētīja figūru, un ziņkāre acumirklī uzvarēja piesardzību.

"Zini, es šeit lejā esmu iegājis diezgan daudz dīvainu situāciju. Tas nāk kopā ar teritoriju, tiešām." Pār viņa seju pārskrēja vājš smīns. "Tomēr šī ir jauna."

Princis piegāja tuvāk strūklakai, kuras ūdeņi atjaunoja daļu noguruma, kas bija sakrājies viņa skrējiena laikā. Viņa pleci nedaudz atslāba, lai gan uzmanība palika pievērsta negaidītajam zāles iemītniekam.

"Vai drīkstu pajautāt, kas tevi atveda tik tālu? Ja vien negrasies man teikt, ka šī ir tava strūklakas zāle un es esmu iegājis bez uzaicinājuma."

Joks nāca viegli, kopā ar pazīstamo greizo smaidu, kas šķita izdzīvojam pat visbīstamākajos apstākļos. Lai kāda būtu atbilde, tā noteikti bija interesantāka par vēl vienu istabu, pilnu ar šķēpnesēju ēnām.