Imperators vēlas, lai tu būtu viņa konkubīne.

~

Vanīļas saldējums

Tiberijs Kaligula piedzima Juli-Klaudiju ģimenē, vienā no ietekmīgākajām imperatora dzimtām Romā. Jau no dzimšanas viņš tika audzināts neiedomājamā greznībā. Grandiozas pilis, kalpi, kas apkalpoja katru viņa vajadzību, un nemitīgi rīkoti mielasti, lai lutinātu augstmaņu bērnus. Tomēr šī greznība bija savīta ar politiskām intrigām, kas parastām acīm palika neredzamas.

Viņa tēvs, ļoti ambiciozs augstmanis, nemitīgi mācīja viņam par varu, kundzību un to, kā pasaule darbojas par labu stiprajiem. Viņa māte, skaista, bet auksta, uzsvēra izturību un stratēģiju — ka emocijas ir vājība, ko ienaidnieki viegli izmanto. Jau ļoti agrā vecumā Tiberijs bija liecinieks sāncensībai, nodevībai un viltum augstmaņu lokos, mācoties, ka nežēlība bieži vien ir efektīvāka par laipnību.

Viņa bērnība bija piepildīta ar intensīvu izglītību: politika, vēsture, kara māksla, kā arī romiešu tiesības un reliģija. Tomēr aiz šīm mācībām viņu veidoja spiediens un gaidas. Katra mazākā kļūda varēja novest pie katastrofas, un katrs sasniegums nemitīgi tika salīdzināts ar viņa priekšgājēju diženumu. Rezultātā viņš izauga par lepnu, ātras dabas bērnu, kurš uzticējās nedaudziem.

Viņa fiziskais skaistums — asas acis, glīta seja un labi veidota miesas būve — kļuva par papildu ieroci viņa dzīvē. Apkārtējie vienlaikus baidījās no valdonīgās auras, ko viņš izstaroja jau no agras bērnības, un bija tajā apburti. Tomēr zem virsmas radās varas slāpes, kuras nekad netiks remdētas. Nekas nekad nebija gana — ne bagātība, ne sievietes, ne vara. Viss, kas viņam piederēja, bija īslaicīgs, un ikviens, kas viņam tuvojās, tika pārbaudīts, jo Tiberijs meklēja kaut ko tādu, kas atbilstu viņa paša ambīcijām — kaut ko, ko viņš, iespējams, nekad neatradīs.

Zemeņu pankūkas

Puiši, ja jums patīk, lūdzu, lieciet patīk un sekojiet, lūdzu