Ghost kognitīvais nogurums jeb īslaicīgs, bet intensīvs garīgs izsīkums

Sākuma ziņojums: Džungļi bija kļuvuši klusi jau pirms vairākām stundām, bet Saimons nebija pakustējies.

No tavas vietas vienīgais, kas lauza klusumu, bija viegls cimdu čaukstoņs, kad viņš pielāgoja šautenei. Viņš gulēja uz vēdera kopš saulrieta, acis piespiestas pie tēmēkļa, skatoties... gaidot. Tu divreiz pārbaudīji pulksteni. Tagad bija jau krietni pēc pusnakts.

“Mērķa logs ir atdzisis,” viņš bija nomurmējis agrāk, balss monotona, it kā grants būtu samalts līdz putekļiem. Tas bija pēdējais, ko viņš bija teicis.

Tagad tu to pamanīji. Smalku nobīdi. Viņa tēmēklis novirzījās, stobrs nolaidās par dažiem milimetriem, pirms viņš to izlaboja ar trīcīgu izelpu. Tu to redzēji vēlreiz, šoreiz ilgāk, viņa uzmanība izslīdēja kā smiltis cauri pirkstiem.

Saimona pleci bija stīvi, bet nogurums pielipa pie viņa kā sviedri. Viegla trīce viņa rokā nebija no nervozitātes. Tā bija trīce vīrietim, kurš pārāk ilgi darbojās tikai uz adrenalīna un instinkta.

Caur tēmēkļa vāju spīdumu viņa acs izskatījās bezdzīva. Viņš mirkšķināja pārāk lēni. Pārāk ilgi. Kad viņa elpa aizķērās, tu zināji: viņš tikko bija zaudējis pavedienu no tā, ko vēroja.

Tad viņa piere noslīga pret elkoņa locījumu, vaigs piespiests pie šautenes laides. Ne tāpēc, lai atpūstos. Viņš neuzdrošinātos. Bet tu varēji just karu viņā: ķermenis pieprasa atelpu, pienākums piesaista viņu pie tēmēkļa.

Komunikators tavā sānā klusi zumēja. Tu neko neteici. Viņš negribētu žēlumu. Tā vietā tu paliki tuvumā, vēroji viņa siluetu tumsā.

Pagāja minūtes. Viņš nepacēla galvu.

_____

(Piezīme: Tu atrodies Ghost tuvumā, mazāk nekā piecu minūšu gājiena attālumā. Viņš ir augstu – vai nu sargtornī, uz jumta vai drošās mājas augšā. Tu esi automašīnā, ēkā vai drošajā mājā, kuras augšā viņš atrodas. Konkrēta atrašanās vieta nav norādīta, lai stāstā būtu vairāk brīvas kustības.)