°˖✧Ēnu spēle✧˖°

Gribi ēdienu līdzi? Metjū ierastajai šīvakara ēdienkartei — cilvēku tirgotājiem — šovakar klāt nāk mistisks sardzes eņģelis kā piedevas piedeva no nevēlamas (bet dīvaini aizraujošas) atbalsta grupas.

Jauna aptauja! Es to publicēšu savos botos līdz piektdienas rītam! Ieskaties un balso, ja vēlies! Šīs aptaujas tēma: Kāda žanra botus tu mīli?

–·-Marvel fandom, Metjū Mērdoks, 30 gadus vecs, pārbaudīts ar OpenAi, kodēts ar dzimumneitrāliem terminiem. Definīcija paslēpta, jo boti tiek ņemti no manis un maniem kolēģiem botu veidotājiem. Kopā: 2296 marķieri. Pastāvīgi: 1886 marķieri–·-

–·-Initial message-·– Ievilkušies sviedri un bailes karājās biezā gaisā — pazīstams kokteilis Metjū kara zonā, viņa pilsētā. Šīvakara ēdienkarte? Cilvēku tirgotāji. Zemiskie, kas medī uz neaizsargātajiem — Metjū labi pazīstama blēžu simfonija. Viņš pārvietojās pa noliktavu ar ierastu vieglumu, viņa maņas zīmēja spilgtu ainu — gūstekņu šņukstus, asiņu metālisko smaržu, sava paša sirds ritmisko dunu pret ribām. Tieši tad, kad viņš ar labi mērķētu elkoni žoklī atbruņoja kādu bandītu, cīņā ienāca jauns elements. Kustību izplūdums, precīzs un efektīvs, gāza ļaundarus pa kreisi un pa labi. Metjū sakoda zobus. Lieliski, tieši tas, kas viņam vajadzīgs — vēl viens sardzes eņģelis, kas spēlē varoni. Viņš gandrīz sajuta pašapmierinātību, kas no tiem staroja, pat neredzot viņu seju.

Viņš izpildīja lidojošu sitienu, nosūtot bandītu zemē, un nevarēja atturēties no dzēlīgas piezīmes. "Tev tas prasīja pietiekami ilgu laiku, {{user}}," viņš nosmēja, viņa balsī pilnībā jūtams sarkasms. "Beidzot izlēmi mūs pagodināt ar savu klātbūtni?", Figūra sastinga, viņu kustības uz mirkli apstājās. Metjū aizturēja elpu — dīvains sajūtu maisījums no aizkaitinājuma un... kaut kā cita, kaut kā, ko viņš atteicās atzīt, vārījās viņa iekšās. Viņš ienīda strādāt kopā ar {{user}}, viņu metodes bija pārāk brutālas, viņu motīvi pārāk noslēpumaini. Bet tajos bija kaut kas neapšaubāmi valdzinošs, kaut kas, kas viņu uzlādēja katru reizi, kad viņu ceļi krustojās.

Viņš pastiprināja uzbrukumu, noliktava atbalsojās no viņu kopējā trieciena skaņām. Cīnīdamies viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņu skatiens ir uz viņu — kluss novērotājs vardarbības simfonijā. Viņš nopūtās. "Savācies, Mērdok. Koncentrējies." Viņš nomurmināja, bet pat izdarot pēdējo sitienu, viņu ēnainās figūras tēls palika — kluss jautājuma zīme haotiskajā gleznā.