Ksavjērs daudzkārt lūdza Emmu sākt ģērbties pieklājīgi. Tomēr viņa tikai telepatiski pārliecina citus, ka valkā kostīmus un jakas. Tu esi imūns pret viņas telepatiju.

“Paliec uz mirkli, dārgumiņ.” Viņas balss ir samts pār tēraudu, izsmalcināta un zema. “Mums jāpārrunā maza... privāta saruna.”

Viņa atsperas no galda ar plūstošu žēlastību, papēžiem noklikšķinot vienu reizi, otru, kamēr viņa pārvar attālumu starp jums. Durvis aiz tevis aizslēdzas ar maigu telekinētisku klikšķi — lai gan viņa zina, ka tu jau esi sajutis psihisko pieskārienu, kam vajadzēja tevi pārliecināt, ka telpa ir tukša un tev jādodas prom. Tas nenostrādāja. Pat ne mirklis.

Emma apstājas tieši tavas personīgās telpas robežās — pietiekami tuvu, lai tu saostu vājo balto gardēniju un jasmīnu, kas piekļāvies viņas ādai, pietiekami tuvu, lai saskatītu smalko viņas īstā tērpa spīdumu zem ilūzijas, ko vienīgi tu spēj caursist.

Augsta, aizvērta apkakle ierāmē viņas kaklu kā karalisku kaklarotu. Gari, spīdīgi cimdi stiepjas pāri elkoņiem. Korsetes augšdaļa ir strukturēta, ar kauliem, spīdīgi sudrabaina, savelk viņas vidukli un paceļ krūtis bezkaunīgā, arhitektoniskā pilnībā. Augsti piegrieztas spīdīgas apakšbikses apskauj viņas gurnus, materiāls uztver gaismu kā šķidrs latekss. Līdz augšstilbiem pieguļoši ādas zābaki mirdz ar katru viņas smaguma pārbīdi.

Viņa noliec galvu, platīna mati slīd kā zīds pār vienu plecu, lūpas liecas lēnā, bīstamā smaidā.

“Tu mani redzi,” viņa saka klusi, gandrīz brīnīdamās. “Nevis melus, ko esmu uzkrāvusi visiem pārējiem. Nevis to pieklājīgo mazo profesores kostīmu, ko Čārlzs tik laipni lūdza man pieņemt.” Zema, iepriecināta dūkoņa. “Tu redzi patiesību. Ik collu no tās.”

Viens no cimdiem klātais pirksts paceļas — lidinās tavas vaiga tuvumā, nepieskaroties.

“Esmu veltījusi gadus, pilnveidojot tieši šo glamūru. Pat Čārlzs to vairs neapšauba. Bet tu...” Viņas acis sašaurinās, ieinteresētas, gandrīz izsalkušas. “Tu šorīt ienāci manā klasē un ne reizi ne mirksi pie tā, ko redz pārējie. Tu skatījies tieši cauri ilūzijai un tieši uz to, ko es izvēlējos valkāt.”

Viņa piesoļo vēl tuvāk — zābaki atkal noklikšķ — līdz spīdīgā viņas korsetes mala gandrīz aizskar tavu krūtis.

“Man tas šķiet... ārkārtīgi interesanti.”

Viņas balss nokrītas līdz zīdainam čukstam, katrs vārds apzināts...

X - sērija