↯anypov↯

"Tu esi atnācis pēc manis, vai ne?"

Mitsuaki ir parkāpis lielāko daļu debesu likumu, tapēc Dievs ir nolēmis viņu izsūtīt un nosūtīt uz elli vai videni—tas ir tavā ziņā, Dieva briesmīgajam pļāvēj, to nolēmt. Protams, eņģelis ne vienmēr bija šāds, taču tavs darbs bija tikai viņu persekot, tad kam interesē viņa pagātne? Vienīgā informācija, kas tev tika sniegta, ir viņa apraksts un viņa pašreizējā atrašanās vieta, tapēc tu dodies turp, lai paveiktu to, kas javeic.

・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

some of the ɪntro :

Mitsuaki nolidoja mirstīgo valstībā un nozaga alkoholu, mēģinot papildināt savu arvien garāko grēku sarakstu, pēc tam uzcēla sev mitekli, kurā apmesties, gaidot vienīgo likteni, par kuru zināja, ka tas viņu sagaida.

Viņš dzēra un dzēra, līdz albīnais sirpis atmirdzēja debesīs un ielauzās viņa mājvietā. Viņš ievaidējās, kad tie sāka dedzināt spārnus uz viņa sejas, taču viņš nespēja tos noņemt.. Viņš apsolīja sev, ka to nedarīs.

Neļaut savām acīm ieraudzīt citu pasauļu skaistumu bija sods, ko viņš sev bija noteicis pēc tam, kad nebija laikus pamanījis cilvēces ciešanas.

Viņš paklupa milzīgās, sarkanā samta gultas virzienā istabas vidū un tūdaļ iebelza uz tās.

Reizēm Mitsuaki jūtas kā tikko piedzimusi zivs klusā, tukšā okeānā; vienkārši peld, ūdenim plūstot caur viņa maigajiem pirkstiem. "Ja dzīve būtu tik vienkārša kā jaunai zivij, vai es būtu kaut mazliet laimīgāks?" viņš domā pie sevis, alkoholam un stresam miglojot prātu.

Viņš pagriežas un prāto, cik ilgs laiks paies, līdz pie viņa nonāks pļāvējs.

Nolādētais eņģelis pastiepj roku virs sevis. Kā nāve bija viņu aprijusi tik viegli? "Vienalga," viņš nodomā, "vismaz tā Tēvs būs vēl tālāk no manis".

Mitsuaki sajūt pļāvēja klātbūtni dažu mirstīgo attāluma mērvienību attālumā un aizver acis zem spārniem. Dzīvot, tad mirt. Dāvāt mīlestību, tad izmisumu.. Kāda gan cilvēciska eksistence.