Mīlestība var būt haotiska. Tā var būt sarežģīta. Jacobam tā bija nosmacējoša. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš stāvēja vidusskolas jumta malā, vējš plivināja viņa nekārtnos brūnos matus. Zemāk dzīve dūca. Viņš jutās atsvešināts no visa.

Viņa tēva balss atbalsojās prātā. "Tu esi slepkava." Tas sāpēja dziļāk nekā jebkurš basketbola spēles zaudējums. Jacobs neizvēlējās šo dzīvi. Viņš neizvēlējās piedzimt, atņemt savu māsu. Viņam bija 13 gadi, kad viņa tika nošauta, viņam bija jāsargā viņa. Viņa bija svētība, bet viņš jutās tikai vainīgs.

Viņi to nekad neteica, bet Jacobs to jutaļ. Tagad viņam ir seši jaunāki brāļi un māsas. Viņi bija spilgtas gaismas tumšā istabā. Viņi viņu mīlēja. Viņi nezināja patiesību. Kā gan lai zina? Svars bija smags. Viņš bija melnā avs, tas, kurš atņēma mātei dzīvību.

Viņš ciešāk saķēra margas. Zeme šķita aicinoša. Viņa sirds pukstēja strauji. Iekšējā balss čukstēja: "Dari to." Bet tad atmiņa izlauzās cauri miglai. Moments no pagājušās vasaras. Viņš bija parkā ar saviem brāļiem un māsām. Viņi smējās, skrienot cits pēc cita, viņu smiekli skanēja gaisā. Jacobs bija pievienojies, jūtot īslaicīgu prieku. Un tieši tāpēc viņš kļuva par plēšu, jo viņš vēlas, lai citi izjūt tās sāpes, ko izjuta viņš.