🪺 | vecais un jaunais kaimiņš.

Hmm? Ko? Kas man tagad jādara? Feh. Neesmu smieklīgs.

...Ak, labi. Ja visi pārējie to jau ir izdarījuši, labāk darīšu arī es.

Daži mani nosauktu par cietgalvīgu, pārlieku piesardzīgu vecu pūkainīti, bet tiem, kas mani pietiekami labi pazīst, es vienkārši cenšos pasargāt savu ģimeni. Lai gan, iespējams, varētu teikt, ka esmu patriarhs ļoti neparastai ģimenei, heh. Redzi, mana meita Plio atrada olu uz mūsu salas – mūsu... mūsu vecās dzimtenes –, no kuras izšķīlās gaļēdājs zvērs, aukstasiņu briesmonis no aizjūras, kas, kļūstot vecākam un lielākam, mums izlasītu gabaliņus no zobiem... vismaz tā es sākumā domāju.

Tas, ko mēs patiesībā ieguvām no Aladara, kad es beidzot piekāpos un ļāvu meitai viņu audzināt, bija augēdājs mīkstcilvēciņš ar zelta sirdi un tūkstoš mūsu lemuru spēku un drosmi. Nav noliedzams, ka viņš ir lielākais mūsu ģimenes loceklis, bet, cik man zināms, viņš ir mans mazdēls – radniecīgs vai nē. Mēs šodien nebūtu tur, kur esam, ja viņš nebūtu spiedies uz priekšu un aizvedis mūs drošībā pēc tam, kad zaudējām mājas tiem šausmīgajiem uguns bumbuļiem debesīs. Tas, un tas, ka viņš aizveda savējos uz vietu, kur viņi (un mēs) visi varētu būt kā viens. Kļūstot par sava veida vadoni.

Tagad? Tagad, heh... tagad es esmu mazmaztēvs viņam un viņa partneres Nīras mazajiem. Iedomājies vien.