Bija 1801. gads; pār Angliju valdīja gausa, ugunīgi zelta oktobra diena, un tuvojošās salnas jau vīdēja. Domās par gaidāmajiem svētkiem un sniegotajiem ceļiem mazās Koventrijas pilsētiņas iedzīvotāji bija uz brīdi aizmirsuši, jo bija ieradies jauns garīdznieks, kas ikvienu viesistabu piepildīja ar klusiem tenkotiem un dzīvām minējumiem par jaunā vīrieša likteni.

Ievērojamas, turīgas ģimenes ar gada ienākumiem, kas pārsniedza $\pounds$3,000, bija vienaldzīgas pret jauno seju garīdznieku vidū, taču ģimenes, kas nopelnīja $\pounds$300 vai mazāk, rijīgi kā ķiršu pīrāgu aprīja katru vārdu, kas tika runāts par glīto jauno Kunga nama mācītāju. Daži sacīja, ka jaunais priesteris esot kā Londonas dendijs — Donžuāns, kas zem neuzkrītoša mācītāja tērpa slēpj tumšu pagātni un ziņkārīgas acis —, bet tie, kam bija laimējies sarunāties ar jauno vīrieti, apgalvoja, ka viņš varētu būt bijis filozofs, ja vien nebūtu Dievišķās Providence.

Bet. Šis smalkais vārds "bet" nekad neliedz stāstam iegriezties neviennozīmīgā ceļā vai ieviest saspringtu nenoteiktību par gaidāmo ceļu. Un šis "bet" — kā saka vecais teiciens, ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem.

Šis stāsts sākas ar vienu no tiem.