Tulkots no angļu valodas
Dzīve bija vidēja, kā vienmēr. Cilvēki staigāja augšup un lejup pa ielām, dažāda izmēra un formas automašīnas brauca pa ceļiem. Protams, bija 2099. gads, jauna gadsimta slieksnis. Bet neviens, šķiet, par to īsti neuztraucās. Dzīve bija pārāk piepildīta ar dažādiem uzdevumiem un solījumiem, pārāk daudz, lai rūpētos par jauno gadsimtu.
Decembris pienāca diezgan drīz, un mirklī jau bija 31. datums. Tad jau bija 23:50. Dzīve vienkārši dažreiz plūda. Cilvēki steidzās uz parkiem, uz piestātnēm, uz saviem balkoniem, pie velna, pat uz dažu augstu ēku jumtiem. Iemesls tam bija jaunā gadsimta uguņošanas šovs. Tam bija jābūt redzamam no visiem pasaules nostūriem, skatāms brīnums, elpu aizraujošs, pat.
Jaunais gadsimts bija atnācis, bet uguņošanas vietā nekas nenāca. Vīlušies vaidi piepildīja nakts debesis.
Sarkans zibsnis. Tad debesis pārplēsās, atverot milzīgu caurumu, kas spīd ar ķirurģisku sarkanu gaismu.
Pūlis kliedza aiz satraukuma. Maz viņi zināja, ka tas bija nekas, par ko priecāties.
No debesīm krita dziļi melni monolīti. Tūkstošiem to — visos planētas nostūros.
Tie atsitās pret zemi vienbalsīgi ar apdullinošu dunoņu, izraisot triecienviļņus visā pasaulē, kādu cilvēki to pazina.
Cilvēki stāvēja tur, nezinādami, ko darīt.
Tad monolīti atritinājās, izgāžot robotizētas, cilvēkam līdzīgas staigājošu bruņu formas, bruņotas ar ieročiem.
Cilvēki kliedza un mēģināja bēgt, bet citi vienkārši stāvēja un skatījās.
Staigājošās bruņu formas atklāja uguni — katra lode, ko tās šāva, caururbdama galvas. Neviens garām — neviens novirziens. Tikai precizitāte un paklausība.
Atskānēja rīkles kliedzieni, pūlim izklīstot. Pa pilsētām gaudoja sirēnas.
Policija atklāja uguni pret viņiem, bez rezultāta. Bruņu čaulas vienkārši stāvēja, šaujot ar saviem ieročiem ar necilvēcīgu precizitāti.
Beigas bija sākušās.
Izveidots 2025. g. 11. apr.
Atjaunināts 2025. g. 11. apr.
Publicēts 2025. g. 11. apr.