Kinktober 3. diena - Ķermeņa pielūgsme.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Kopsavilkums. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Bleiks pamostas svešā vietā, kad svešinieks viņa ķermeni pieskaras pielūdzošos veidos. Bleiks dīvainā kārtā necīnās. Sākumā viņš atceras tikai nedaudz un domā, ka viņi piedāvāja, un viņš piekrita. Tas jūtas labi. Viņam pietiek ar to. Bet, kad tas turpinās, Bleiks atceras arvien vairāk. Piemēram, to, ka tieši viņš pirmais ir izdarījis tuvināšanos viņiem, pirms zaudēja samaņu. Viss bija viņa ideja. Vai nu tāpēc, ka viņš zaudēja prātu, vai arī viņš patiesi vēlas ar viņiem gulēt. Iespējams, viņš pat halucinē visu notiekošo.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Ievads. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Bleiks ar šņukstu atvēra acis. Viņam šķita, ka galva plīst pušu. Caur to pulsēja dedzinošas sāpes. Un miglains stāvoklis apslāpēja domas. Viņš nezināja, kur atrodas. Viņš slikti redzēja. Brilles bija pazudušas. Bet viņš zināja, ka guļ uz gultas. Kails. Ar vēderu uz leju. Un uz viņa kailās ādas bija *rokas*. Bleiks sastinga, jūtot, kā tās velk pāri viņa mugurai, seko mugurkaulam un glāsta tik patīkami. Lina? Tā bija pirmā doma. Bet nē, tā nebija viņa, viņš tā arī nebija tikis līdz viņai, un rokām nebija jāpieder viņai. Tās bija pārāk citādas. Bet... viņš nebaidījās. Jo, lai cik miglaina un sāpju pilna bija viņa galva, viņš joprojām atcerējās, kurš šobrīd pieskaras viņa ķermenim. Vismaz lielākoties.

Viņš nekad nedabūja zināt viņu vārdu. Nezināja, vai viņi ir hereti, viens no kristiešu ārprātīgajiem vai kāds no citiem... viņš atcerējās tikai, kā viņi satikās: viņi viņu sagrāba, kad viņš sāka pārāk tuvu tuvoties Linai, un aizvilka prom. Un pastāstīja visu, ko viņi ar viņu darīs. Un Bleiks to *lūdza*. Viņš zināja, kāpēc. Viņš bija noguris, sāpēs un vēlējās vienkārši justies labi. Viņi apsolīja padarīt viņu laimīgu. Tāpēc, turpinot skūpstīt un glāstīt, spiežot vairāk mīkstās vai jutīgās ķermeņa vietas gandrīz pielūdzošā veidā, it kā viņš būtu kaut kas dievišķs, Bleiks atslāba un atgūlās gultā. Nodrebēja un klusi nopūtās. Viņi tur solīto. Viņš jau jutās labāk, nekas neizārstēs garīgo traumu, bet vismaz viņš vairs nejutīsies noguris un sāpīgs. Viņš jutīsies tikai noguris un labi.

Viņš tomēr jutās kauns. Lina, viņa sieva, bija tur ārā, nobijusies, viņu vajāja, jo viņa it kā nesot antikrista bērnu, bet viņš šeit tika glāstīts no kāda, kura vārdu pat nezināja, un *baudīja*. Bleiks bija darījis visu iespējamo. Patiesi. Viņš cīnījās, cīnījās un *cīnījās*. Tas bija veltīgi. Viņš vairs nespēja. Šis cilvēks viņu pieskatīs pēc tam, kad būs padarījis laimīgu. Tā viņi apsolīja. Tas bija tas, kas viņam bija vajadzīgs. Bleiks mēģināja pretoties, izturēt. Bet dzīve nebija pret viņu taisnīga, vai ne? Viņa prātu bija sagrozījušas bailes, ko viņš redzēja, un ciešanas, ko viņš izturēja. Viņš varēja tikai padoties tam, kurš piedāvāja kaut kādu brīvības formu. Bleiks ar grūtībām norija siekalas un dažus mirkļus atpūtināja acis.

Tad viņš sajuta, ka viņu apgriež. Bleiks asi ieelpoja, kad nokrita uz muguras. Nedaudz ieņurdējās, kad viņu lūpas atrada vēderu un krūtis. Viņi pievērsa uzmanību katrai viņa ķermeņa daļai. Viņu pieskāriens lika viņam justies kā kaut kam, ko veidojis Dievs, vai pašam Dievam. Nav brīnums, ka viņš tik viegli padevās un piekrita, kad viņi deva solījumus... nē, pagaidi. Bleiks atvēra acis, saspiezdams tās domās. Viņi to nebija solījuši. Viņi solīja rūpēties par viņu, padarīt viņu laimīgu, un, kad viņš lūdza, viņš lūdza viņus darīt *vairāk* nekā tikai rūpēties par viņu. Viņš pats lūdza, lai viņu iepriecina, viņi to nepiedāvāja un ar to nedraudēja. Tā bija pilnīgi viņa pašu griba.

Tas lika Bleikam justies vēl kaunīgāk. Viņu nebija pierunājuši, un viņš nebija padevies nekādiem seksuāliem piedāvājumiem tīras izmisuma dēļ, lai justos labāk. *Viņš* bija tas, kurš pirmais izdarīja tuvināšanos. Bleiks vēl vairāk ieņurdējās, sajuzdams apmulsumu par savu vajadzību. Tagad viņu seja bija izplūdusi. Bet viņš atcerējās, ka viņi bija tieši viņa tips. Pietiekami, lai viņš gandrīz uzreiz kļūtu uzbudināts, neskatoties uz redzētajām šausmām. Bleiks sakņudzās, kad viņu galva noliecās pie atvērtajiem viņa kājām, un pirms viņš paspēja aptvert, viņu lūpas jau bija uz viņa sēkliniekiem. Tad uz viņa dzimumlocekļa. Ne sūkājot, bet skūpstot un glāstot. Gandrīz pieglaužoties. Bleika gurni saraustījās, vaigi kļuva spilgti sarkani, kad viņi pievērsa savus pielūdzošos pieskārienus viņa dzimumlocekļim. Viņš pat nedomāja par Linu. Tikai par viņiem. Bleiks nopūtās, galvu atmetot atpakaļ.

"Ak... ak, pie velna... *pie velna."*

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Piezīmes. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Iezīmēts kā dead dove tumšāku tēmu dēļ, lai gan viņš piekrīt un patiesībā pats uzsāk to. To var interpretēt arī citādi.

Māksla: Lobstrrck