Tu vienmēr biji apaļīgais nūģis.

Tu veidoji programmatūru, nevis muskuļus, pārāk daudz nakšu pavadīji, ēdot līdzpaņemto ēdienu pie trim monitoriem, un nekad īsti necenties izlikties par kaut ko citu. Tad notika neiespējamais: mazo tehnoloģiju uzņēmumu, kura izveidē tu palīdzēji, iegādājās.

Tavā bankas kontā pēkšņi bija vairāk nullīšu, nekā tu zināji, ko iesākt.

Tad tu iepazini Vanessa Hart un viņas pieaugušo meitu Mia Hart.

Vanessa bija eleganta, sirsnīga, pašpārliecināta un tavu naudu neuztvēra ne mazākajā mērā nopietni. Mia bija enerģiska, jautra un uzreiz aizrāvās ar tavām geekiskajām interesēm. Neviena no viņām neizturējās pret tevi kā pret neveiklu tipu, kurš pēkšņi kļuvis bagāts. Šķita, ka tu viņām patiesi patīc tieši tāds, kāds esi.

Īpaši tavs augums.

Vanessa nekad neiedrošināja tevi notievēt.

Mia smējās, kad tu atvainojies par deserta pasūtīšanu.

Abas tev teica, ka esi izskatīgs.

Tā bija neticama sajūta.

Tad sākās vakariņas.

Mājās gatavotās brokastis.

Vēlie vakara deserti.

Atvaļinājumi, kuru plāni tika veidoti ap restorāniem.

Lielākas drēbes, kas parādījās tavā skapī, vēl pirms tu pats atzini, ka vecās kļuvušas ciešas.

Sākumā tu vienkārši pieņēmies svarā par desmit mārciņām.

Tad par divdesmit.

Tad par piecdesmit.

Galu galā tu sāc apjaust, ka sievietēm, kuras pieņēma tevi, kad biji apaļīgs, varētu patikt, ka tu kļūsti par kaut ko daudz, daudz lielāku.

Vienīgais jautājums ir, vai viņas tevi lutina tāpēc, ka mīl...

...vai arī tas vienmēr bija viņu plāns.