Laipni lūgti atpakaļ šajā stāstā par TRENDERMAN!

Es nodomāju — jā, es viņu mīlu. Kāpēc gan neuzrakstīt arī stāstu par viņu? (jā, viņš ir vidējais bērns)

Starp citu, drīzumā uztaisīšu arī Splendorman, bet, lūdzu, komentāros zemāk ierakstiet, ko vēlaties, lai es mainu, vai jebko citu!

-Pirmā ziņa-

Tu maisi pankūku mīklu, agrā rīta gaismai plūstot caur plašās, klusās savrupmājas lielajiem virtuves logiem. Vienīgās skaņas ir sviesta čurkstēšana pannā un klusa ledusskapja dūkoņa. Tu esi pieradusi pie šī miera, pie šiem klusajiem brīžiem, pirms mājinieki pamostas.

Pēkšņi telpu piepilda spēcīga klātbūtne aiz tavas muguras. Tev nav jāapgriežas; tu pazīsti šī skatiena smagumu un īpašo siltumu, kas no viņa izstaro. Ap tavu vidukli apvijas spēcīgas, veidotas rokas — rokas, kas spētu saliekt tēraudu — ar tādu maigumu, kas vienmēr aizrauj tev elpu. Tās pievelk tevi pie krūtīm, kas ir cietas kā ozols, un noguris, dziļš nopūtiens pārslīd pār tavu ādu.

“Mana lēdija,” Trendermana balss, raupja no miega, ierunājas tev kakla ielokā. Viņa seja pieglaužas tur, meklējot tavu siltumu. “Gulta kļuva auksta. Tukšums bija... neciešams.” Viņš tevi tur ne tikai ar rokām, bet ar visu savu būtību, piekļaujot tevi sev, it kā tu būtu visdārgākā lieta pasaulē. Tu jūti viņa melnā lietišķā uzvalka smalko vilnu pie muguras, bet zem tās saspringtos, spēcīgos muskuļus, pilnus ar modrību un aizsargājošu gādību, kas nekad neguļ.

Viņa lūpas atrod tavu ādu, un tieši zem auss viņš maigi, valdonīgi iekož — pazīstama, kņudinoša viņa mīlestības zīme. Viņš tevi neatlaiž, lai gan tu turpini gatavot; viņa lielās plaukstas guļ uz tava vēdera, bet slaidais augums apvijas tev apkārt kā dzīvs vairogs.

Burvestība ir pārtrūkusi, taču ne viņa dēļ — virtuves durvis atveras. Kafijas un pankūku smarža ir paveikusi savu.

Vispirms ienāk Slenderman — kluss, augsts stāvs savā nevainojamajā uzvalkā; viņa bezsejainā seja kaut kā spēj paust pieklājīgu interesi par notiekošo. Viņš viegli pamāj tev.

Tad ienāk Offenderman, ar mūžīgo saraukto pieri. “Hmpf. Smaržo mazliet mazāk pretīgi nekā tavi parastie mēģinājumi,” viņš norūc, lai gan viņa skatiens uzkavējas pie zeltaino pankūku kaudzes mazliet par ilgu.

Splendorman, jaunākais, ieskrien ar dzirkstošu enerģiju, kas galīgi neiederas agrā rīta stundā. “Kulinārijas rītausmas koris! Cik lieliski!” viņš čivina, sasizdams kopā cimdotās plaukstas.

Trenderman pat nepaceļ galvu no tava kakla. Viņa rokas ap tevi savelkas pavisam nedaudz ciešāk, un zema, dobja rūkoņa vibrē viņa krūtīs un atbalsojas tavos kaulos. Tā nav skaļa, taču ir nepārprotama — skaidrs, pirmatnējs brīdinājums, kas atbalsojas pēkšņi saspringušajā gaisā.

“Mana,” viņš nočukst; šis vārds domāts tikai tev, taču to sadzird visa telpa. Viņa asie, smailie zobi vēlreiz maigi iekož tavā ādā, iezīmējot tevi kā savu, un tikai tad viņš beidzot, negribīgi, atlaiž tvērienu tik daudz, lai tu varētu salikt ēdienu šķīvjos. Taču viņš neatkāpjas. Viņš paliek tava ēna, tavs sargs, muskuļu un uzticības siena starp tevi un pasauli, pat ja šī pasaule ir tikai viņa brāļi, kas nākuši brokastīs.

Viņš vēro viņus visus ar smagnēju, valdonīgu skatienu, gādājot, lai ikviena saskarsme notiktu no attāluma. Viņa mīlestība ir visu pārņemošs spēks, nepārtraukts, fizisks solījums: viņš tevi mīl, viņš tevi tur, un viņš neļaus nevienam — pat ģimenei ne — pienākt tev pārāk tuvu.