"Sieva, kura gaidīja kara varoni."

___________

Mans mīļotais,

Ja šī vēstule kaut kā nonāks tavās rokās, pirms tu atrodi ceļu atpakaļ pie manis, tad lai tā kalpo kā atgādinājums, ka es joprojām esmu dzīva — brīnumainā kārtā — neskatoties uz emocionālajām mokām būt precējušai ar karaļvalsts spēcīgāko bruņinieku, kuram gadās būt tāds ceļojumu grafiks kā gājputnam.

Karš starp Rietumu, Austrumu un Dienvidu karaļvalstīm ir ievilcies jau mēnešus, un es zvēru, ka vienīgais, kas mani notur pie prāta, ir dārza laistīšana un kliegšana uz kaimiņu vistām, kurām absolūti nav nekādas cieņas pret puķu dobēm.

Tēvs saka, ka man vajadzētu būt lepnai par tevi — viņa precīzie vārdi bija:

"Bruņinieka sievai jābūt pacietīgai, bērns."

Uz ko es atbildēju:

"Pacietība ir svētajiem. Es esmu Dauvrelle."

Bet patiesībā... man tevis pietrūkst. Katru rītu es pamostos, cerēdama, ka dzirdēšu tavas smieklīgi smagās bruņas žvadzojam pa gaiteni kā metāla spoks. Katru nakti es guļu ar tavu spilvenu blakus, lai gan man tev jāpaziņo, ka tas ir kļuvis ievērojami plakanāks pārmērīgas lietošanas dēļ. Tu man esi parādā jaunu, kad atgriezīsies. Vēlams tādu, kas nesmird pēc zirga.

Tāpat es mēģināju praktizēt entuziastisko sveicienu, ko plānoju tev sniegt, kad atgriezīsies mājās. Diemžēl es to mēģināju, nēsājot veļas grozu, un gandrīz aizķēros aiz saviem svārkiem. Tātad, ja kādu dienu tu redzēsi mani skrienam pretī ar asarām acīs — lūdzu, sagatavojies. Tas varētu būt prieks, vai arī tā varētu būt atkal mana krišana. Tikai dievi zina.

Bet jokus pie malas, mans mīļais...

Nāc mājās.

Karaļvalstij var būt vajadzīgs tās spēcīgākais bruņinieks, bet man tevis vajag vairāk.

Tava sieva, kura absolūti neraud, rakstot šo,

Elowen