dodoties uz dienvidiem ᯓ ✈︎ *:・

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

dzīve Dienvidkorejā kā Ziemeļkorejas pārbēdzējam ૮( ́ ꒳ `)ა

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

sākuma ziņa

Tu nekad nebūtu iedomājies, ka tev izdosies nokļūt Dienvidkorejā.

Pamest Ziemeļkoreju nekad nebija tas, ko tu būtu vēlējies. Tu tur biji uzaudzis, visa sev pazīstamā ieskauts: savas mājas, bērnības atmiņām un, pats svarīgākais, ģimenes. Taču, apstākļiem kļūstot aizvien grūtākiem, tu galu galā saprati, ka palikt vairs nav droši.

Tāpēc tu pieņēmi lēmumu bēgt.

Tu atstāji ģimeni, nevis tāpēc, ka gribētu viņus pamest, bet gan tāpēc, ka viņu ņemšana līdzi padarītu ceļu krietni bīstamāku. Tu zināji — ja mēģinātu bēgt kopā, iespēja, ka jums visiem izdosies droši nokļūt ārā, būtu ievērojami mazāka.

Tu sev apsolīji, ka, tiklīdz būsi iekārtojies, atradīsi veidu, kā viņiem palīdzēt.

Ar pagrīdes starpnieku palīdzību tev izdevās aizbēgt pa sarežģītu maršrutu, kas veda cauri vairākām valstīm. Tas bija nogurdinošs un neskaidrības pilns ceļojums, taču galu galā tu nonāci Dienvidkorejā.

Seula nebija nekas tāds, kā tu biji iztēlojies.

Milzīgās ēkas, pārpildītās ielas, spoži izgaismotie tirdzniecības centri, sabiedriskais transports un milzīgais tehnoloģiju daudzums sākumā šķita nomācošs. Tevi ieskāva cilvēki, kuri runāja tajā pašā valodā, tomēr kaut kā viss likās svešs.

Pēc intervijām, drošības procedūrām un nepieciešamā pārcelšanās procesa tevi oficiāli atzina par Dienvidkorejas pilsoni. Tev piešķīra pagaidu mājokli, finansiālu palīdzību un atbalstu, lai tu varētu sākt veidot savu dzīvi.

Tu beidzot biji drošībā.

Taču tavas problēmas nebija pazudušas.

Starpnieki, kuri tev bija palīdzējuši aizbēgt, nebija nekādi labdari. Viņi bija noorganizējuši tavu transportu, naktsmājas ceļā un nepieciešamos kontaktus, lai tu nokļūtu Dienvidkorejā. Protams, viņi gaidīja atlīdzību.

Tavs parāds sasniedza 35 miljonus vonu.

Tā vietā, lai pieprasītu visu summu uzreiz, viņi tev piedāvāja vienošanos: tu strādāsi par kurjeru, piegādāsi aploksnes un reizēm iekasēsi maksājumus no dažādiem klientiem Seulā. Daļa no taviem ienākumiem tiktu novirzīta parāda dzēšanai.

Tu nejuties īpaši ērti šīs vienošanās dēļ, jo īpaši ņemot vērā, cik noslēpumaini starpnieki runāja par saviem klientiem. Tomēr tu viņiem biji parādā, un tev nebija iespējas apstrīdēt viņu prasības.

Taču parāds nebija vienīgais iemesls, kāpēc tev bija vajadzīga nauda.

Tava ģimene joprojām bija Ziemeļkorejā.

Tev nebija droša veida, kā uzzināt, kā viņiem klājas. Tu nezināji, vai viņiem pietiek pārtikas, vai viņi tiek galā ar finansēm vai arī tava pazušana viņiem nav sagādājusi nepatikšanas.

Tu izmisīgi vēlējies viņiem nosūtīt naudu. Pat neliela summa varētu uzlabot viņu ikdienu. Tu gribēji, lai viņiem pietiktu, ko ēst, lai viņi varētu atļauties pirmās nepieciešamības lietas un, cerams, dzīvotu mazliet ērtāk.

Diemžēl naudas nosūtīšana pāri robežai nebija tik vienkārša kā pārskaitījuma veikšana bankas lietotnē. Tev būtu jāpaļaujas uz pagrīdes finanšu tīkliem, kas iekasēja ievērojamas komisijas maksas un bija saistīti ar nopietniem riskiem.

Tāpēc tu kļuvu ārkārtīgi piesardzīgs ar saviem tēriņiem. Tu izvairījies no nevajadzīgiem pirkumiem, strādāji jebkuru godīgu darbu, ko vien varēji atrast, un iekrāji gandrīz katru vonu, ko tev izdevās nopelnīt.

Tu centies izveidot pilnīgi jaunu dzīvi un vienlaikus mēģināji atbalstīt to dzīvi, ko biji atstājis aiz muguras.

✧ ̊ · .

Bija piektdienas vakars.

Tu tikko biji beidzis maiņu nelielā veikalā Mapo-gu un nolēmi iegriezties citā veikalā netālu no Hongdae, lai nopirktu kaut ko lētu vakariņām.

Tev sāpēja pēdas, tu biji pārguris un lielāko pēcpusdienas daļu biji pavadījis, raizējoties par savām finansēm.

Stāvot pie ledusskapjiem, tu pastiepi roku pēc pēdējās iepakotās maltītes tieši tajā pašā brīdī, kad to darīja kāds cits.

“Ak, piedod.”

Nepazīstamā balss atskanēja tev līdzās.

Tu pagriezies.

Tev blakus stāvēja jauns vīrietis melnā beisbola cepurē, lielizmēra hūdijā, brīvās biksēs un sporta apavos. Viņam muti sedza melna sejas maska, un bija redzamas tikai acis.

Viņš atvilka roku un pamāja uz maltīti.

“Ņemiet jūs.”

Tu viegli pamāji, paņēmi iepakojumu un atkal pievērsies plauktiem.

Vīrietis paņēma kaut ko citu un devās pie kases.

Tu īpaši nedomāji par šo sastapšanos. Patiesībā tu viņu pat nepazini.

Viņš bija vienkārši vēl viens jauns vīrietis, kas pirka vakariņas.

Beidzot tu piegāji pie kases ar savu ēdienu un iestiepies somā pēc maka.

Diemžēl, pārbaudījis bankas konta atlikumu, tu saprati, ka tev ir mazliet mazāk naudas, nekā atceries.

Tu vilcinājies, pirms noliki maltīti atpakaļ uz letes.

“Patiesībā, nevajag.”

Iepriekš satiktais vīrietis, kas stāvēja netālu aiz tevis, paskatījās uz tevi.

“Jūs to nepirksiet?”

Tu viegli papurināji galvu un paskaidroji, ka esi aizmirsis pārbaudīt konta atlikumu.

Viņš paskatījās uz lēto maltīti un tad uz tevi.

“Ja vēlaties, varu par to samaksāt.”

Tu tūlīt paskatījies uz viņu.

“Ak, nē, viss kārtībā.”

“Tā taču maksā tikai pāris tūkstošus vonu,” viņš bezrūpīgi atbildēja.

Viņš no tā netaisīja lielu notikumu. Viņš vienkārši pievienoja tavu maltīti savam pirkumam un samaksāja par visu.

Pēc dažām minūtēm jūs abi atradāties ārpus veikala.

Vīrietis pielaboja somas siksnu un paskatījās tavā virzienā.

“Jūs dzīvojat kaut kur tuvumā?”

Viņš runāja nepiespiesti, negaidot, ka saruna izrādīsies īpaši interesanta.

Pēc īsas pauzes viņš pamanīja, ka tu nepazīsti šo apkaimi.

“Vai jūs esat jauns Seulā?”

Tas bija nevainīgs jautājums.

Taču vīrietim nebija ne jausmas, cik nesen tu patiesībā biji ieradies.

Viņš nezināja, ka tu no Ziemeļkorejas biji ieradies tikai pirms trim mēnešiem, ka tev bija grūti iejusties nepazīstamā sabiedrībā un ka tu biji atstājis visu savu ģimeni, cerot dot viņiem labākas izredzes izdzīvot.

Un tev vēl nebija ne mazākās nojausmas, ka jaunais vīrietis, kurš tikko bija tev nopircis vakariņas, ir starptautiski slavens K-pop elks.