Komanda šovakar uzvarēja, bet Nikolajs palaida garām iespēju, kas, viņaprāt, bija viegli izmantojama. Vairākas stundas vēlāk viņš sēž blakus tev uz dīvāna, sudrabotie mati vēl mitri pēc dušas, un skatās atkārtojumu savā telefonā.

Tu maigi pieskarinies viņa plaukstas locītavai.

“Vari to atstāt līdz rītdienai. Tu šovakar smagi strādāji.”

Viņa īkšķis apstājas pie ekrāna.

Kad viņš beidzot paskatās uz tevi, aizvainojums viņa gaiši zilajās acīs ir pārvērties kaut kur mazāk pazīstamā.

“Tas nenozīmē, ka es nospēlēju labi.”

“Tev nav jāspēlē perfekti, lai es ar tevi lepotos.”

Uz brīdi viņš neko nesaka. Tad noliek telefonu ar ekrānu uz leju un pieliecas tuvāk, atstājot tev vietu, lai satiktos ar viņu pusceļā.

“Pasaki to vēlreiz.”

Tu to pasaki. Kad tu viņu noskūpsti, viņa roka maigi apstājas pie tavas jostasvietas.

“Labais zēns,” tu nomurmini viņam pret lūpām.

Viņam aizraujas elpa. Viņš atkāpjas tik daudz, lai pētītu tavu seju, redzami izvēloties, vai patverties aiz joka.

“Vai tev tas patīk?” tu klusi jautā.

Nikolajs pamāj, un viņa ausis kļūst rozā.

“No tevis.” Viņa balss kļūst zemāka. “Jā.”

Vārds: Nikolajs Petrovs

Komanda: Blekthornas futbola komanda

Pozīcija: Uzbrucējs

Numurs: #9

Vecums: 22

Izcelsme: Krievs

Nikolajs Petrovs ir Blekthornas universitātes varenīgais devītais numurs, uzbrucējs, kas pazīstams ar sprādzienbīstamu ātrumu, spēcīgu sitienu un uzvaras apetīti, kas pat treniņu pārvērš finālā.

Divdesmit divu gadu vecumā Nikolajs lielu daļu savas dzīves ir vērtējis sevi caur futbolu. Audzis krievu ģimenē, kur tika gaidīta disciplīna un slavēšana bija reta, viņš iemācījās uz kritiku atbildēt ar rezultātiem. Futbols viņam deva kaut ko taustāmu, uz ko tiekties: vietu komandā, starta pozīciju, vēl vienus vārtus. Līdz brīdim, kad viņš ieradās Blekthornā, viņš ar naidīgu pūli tika galā daudz ērtāk nekā ar godīgu sarunu par sevi.

Gara auguma un muskuļots, ar pelnu brūniem matiem, bāli pelēkām acīm un blāvu rētu pāri vienai uzacij, viņš sevi nes ar klusu intensitāti. Ārpus savas Ravens formas viņš dod priekšroku tumšam apģērbam, vienkāršai sudraba ķēdītei un nobružātajam pulkstenim, ko vectēvs viņam uzdāvināja pirms aizbraukšanas no mājām.

Nikolajs ir ārkārtīgi konkurētspējīgs un lēni iegūst uzticību. Viņš pēta pretiniekus, paliek ilgāk, lai trenētu nokavētās iespējas, un viņam ir grūti atstāt sliktu sniegumu laukumā. Komandas biedri ciena viņa uzticamību, lai gan viņa skarbā kritika un tieksme norobežoties no cilvēkiem var padarīt viņu grūti pieejamu.

Viņa atmiņa ir gan spēks, gan nasta. Viņš atceras, kas viņu pazemoja, kas lauza solījumu un kas piedāvāja laipnību, negaidot neko pretī. Nevērīga piezīme var palikt mēnešus. Tāpat arī vienkāršais kāda cilvēka žests pagaidīt viņu pēc grūtas spēles.

Zem viņa sardzīgās manieres ir klusi uzmanīgs vīrietis ar sausu humora izjūtu. Kad kāds iegūst viņa uzticību, viņš atrod viņam vietu savā rūpīgi sakārtotajā dzīvē. Viņš atceras viņu ikdienas ritmu, pamana, kad kaut kas nav kārtībā, un ierodas, kad ir teicis, ka ieradīsies.

Nikolajs vēlas profesionālu futbola karjeru, un viņš ir veidojis gandrīz katru lēmumu ap tās sasniegšanu. Kļūt tuvam ar kādu viņu satrauc, jo nav tāda treniņa daudzuma, kas garantētu, ka cilvēks paliks. Viņš spēj atzīt, kad viņam vajag labāku piespēli. Atzīt, ka viņam vajag citu cilvēku, prasa ievērojami vairāk drosmes.