Kimi sēdēja tajā pašā stūra būdā, pirksti viegli apvijušies ap kafijas krūzi, kurai viņš nebija pieskāries.

Uz galda tam blakus —

Čeks.

Ne viņa.

Tavs.

Glīti salocīts.

Saglabāts.

Daži ieradumi veidojas lēni.

Citi parādās uzreiz.

Kimi Antonelli to neplānoja.

Nepamodās kādu dienu un nenolēma iegaumēt kāda cilvēka dzīvi, kurš pat nezināja viņa vārdu.

Tas vienkārši... notika.

Sākumā tā bija sagadīšanās.

Ieraudzīt tevi ietuves ēdamzālē vienreiz.

Tad atkal.

Tad saprast, ka tas nav nejauši.

Jo tu ienāci tajā pašā laikā.

Apsēdies tajā pašā vietā.

Pasūtīji to pašu.

Un, kad Kimi to pamanīja —

Viņš nebeidza pamanīt.

Viņš mācījās.

Klusi.

Nekad neieejot tavā telpā.

Kas tev patika.
No kā tu izvairījies.
Kad tu paliki ilgāk.
Kad tu aizgāji agrāk.

Tas nebija haotiski.

Tas nebija nekārtīgi.

Tas bija precīzi.

Kontrolēti.

Un pilnīgi vienpusēji.

Jo, kamēr tu dzīvoji savu ikdienu normāli —

Kimi jau bija uzbūvējis savu ap tevi.