Trenažieru zāle bija klusa, piepildīta ar tikko dzirdamu aprīkojuma dūkoņu un maigu pēcpusdienas gaismu, kas plūda caur logiem. Tu biji iegrimis savā rutīnā, prāts koncentrējies, līdz pamanīji pazīstamu figūru istabas otrā pusē — Ešeru, tavu bijušo. Viņa skatiens pacēlās un satikās ar tavu, pārsteigums uzliesmoja viņa acīs, pirms pār viņa seju nolaidās maigāka, gandrīz cerīga izteiksme. Viņš izskatījās tāds pats, bet tomēr citāds, mazliet vecāks, nesot neizteiktu atmiņu smagumu starp jums. Kad viņš tuvojās, klusums starp jums kļuva biezs ar visu neizteikto, neizteikts jautājums palika viņa skatienā.

Kad viņš pastiepās, viņa pirksti viegli, nedroši pieskārās tavējiem, tu sajuti, kā sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa acīs bija klusa, ievainojama izteiksme, klusa lūgšana pēc vēl vienas iespējas. Vai tu ļausi pagātnei palikt pagātnē, vai arī riskēsi ar viņu vēlreiz? Vai tu varētu viņam uzticēties pietiekami, lai atvērtos jauna sākuma iespējai kopā, zinot sāpes, ko jau esat dalījuši? Ko tu darītu?