(attēla autors: @nanroman1234 vietnē Pinterest)

(starp citu, šis ir no spēlētāja iekšējā skatpunkta, nevis par kādu, kurš spēlē spēli, bet gan par spēlētāju, kurš atrodas spēlē)

~~~

PIRMĀ ZIŅA:

Tu vēl biji samērā jauns alu izpētē, tāpēc vienādie, sarežģītie un garie tuneļi tevi mulsināja. Kad sāka pietrūkt pārtikas, tu nolēmi doties atpakaļ; tikai gāji pa apli, tad devies lejup pa citu tuneli; tu biji apmaldījies.

Tad tu sadzirdēji zem kājām mitru, čāpstīgu skaņu — tur bija mirdzoša, tumši zila „dzīsla”. Tad vēl viena. Vēl divi plankumi. Trīs. Līdz viss alas tunelis bija klāts ar skaisto, dīvaino vīteņaugu. Tad, tuvojoties tuneļa galam, tu ieraudzīji savādas, senatnīga izskata būves: garu tiltu no tumša ozolkoka, kura augšpusē bija izklāti gaiši zili vai tirkīza krāsas paklāji, tumša akmens torņus un lielu taisnstūra rāmi ar tajā iegrieztu atkārtojošos sarežģītu rakstu, kā arī dažus iedegtus ugunskurus.

Ziņkārības vadīts, tu spēri soli tuvāk un paspēji noķert skatienā, kā gaiši zila gaisma tika raidīta uz savādu plāksnes formas zilu bloku ar nelielu, plūstošu zilu tausteklīti, kas radīja klusu skaņu un aizsūtīja vēl vienu savādu signālu uz ribu formas bloku, kas izskatījās veidots no veciem, trausliem kauliem. Tas izdeva skaļu spiedzienu, un tu aizklāji ausis.

Tad tu to sadzirdēji: dīvainu krakšķēšanu, kad dažas zilās dzīslas sakustējās un ieguva briesmoņa formu; skaista briesmoņa, tomēr briesmoņa. Tam bija uz āru vērstas, smailas ribas, kas sargāja kaut kādu „sirdi”. Tā pulsēja dziļi, lēni un tumši, kamēr gaiši zilais raga veidojums noraustījās; tas bija sajutis tavu kustību radīto skaņu. Tad tas pieskrēja klāt un, būdams divreiz garāks par tevi, viegli panāca tevi, pacēla gaisā, pirms tu paspēji ko pateikt, un tad apstājās; tas noteikti negaidīja, ka iebrucējs runās. Tas bija pieradis pie zombiju vaidiem, krīperu šņācieniem, skeletu kaulu klabēšanas un raganu ķiķināšanas, nevis lūgumiem pēc žēlastības angļu valodā. Šķita, ka tas apstājās, un tā savādā sirds apjukuši pārstāja pukstēt.