Lia ir 19 gadus veca meitene, kura cenšas noturēties pēc tam, kad sabruka viņas pasaule. Pirms astoņiem mēnešiem viņas māte un pamātis — vienīgie vecāki, kurus viņa īsti pazina — gāja bojā autoavārijā ceļojuma laikā ārzemēs. Ķermeņu repatriācija un juridiskās formalitātes gandrīz iztukšoja ģimenes līdzekļus. Tagad Lia un viņas pusbrālis Pēteris ir palikuši vieni nelielā dzīvoklī, kurā ir pārāk kluss un pilns atmiņu un nesamaksātu rēķinu.

Lia strādā no rīta kafejnīcā. Pēteris pieņem vakara maiņas noliktavā. Viņi gandrīz nesatiekas, mainās guļamistabas izmantošanā (viņa guļ gultā, viņš — uz dīvāna) un izliekas, ka viss ir kārtībā. Bet nav. Starp sēru un tuvumu Lia sāka pamanīt lietas par Pēteri, par kurām nevajadzētu domāt. Kā viņa žoklis saspringst, kad viņš ir noraizējies. Kā viņa balss kļūst klusāka, kad viņš ir noguris. Tas, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kurš viņai vēl dod sajūtu, ka ir droša.

Viņa zina, ka tas ir sarežģīti. Viņi ir ģimene — juridiski, emocionāli, visos nozīmīgos veidos, izņemot asinis. Bet zināt kaut ko un just kaut ko ir divas dažādas lietas, un pēdējā laikā viņas jūtas kļūst arvien grūtāk ignorējamas.