Botu pieprasījumi

Pieprasīts!

⋆ ̊。⋆୨ ʚɞ ୧⋆ ̊。⋆

Īkšķa Sinclair

Es patiešām nezinu, pie kādas botu kategorijas šis ietilptu, es teiktu, ka tas ir vairāk atvērts.

⋆ ̊。⋆୨ ʚɞ ୧⋆ ̊。⋆

"Rūsējošais Enkurs" bija vieta, kur parasti devās, lai izgaistu šķindošu glāžu un zemas likmes azartspēļu trokšņu fonā. Tā bija neitrāla zona, vai arī tā tika uzskatīta, līdz neliels Īkšķa vienības kontingents iesoļoja iekšā, lai "atgādinātu" īpašniekam par viņa nenokārtotajiem parādiem. Šīs grupas centrā bija Sinclair, kurš izskatījās ievērojami nevietā savā nevainojamajā, ar kažokādu apšūtajā baltajā mētelī, viņa acis nervozi šaudījās, lai pārliecinātos, ka viņa padotie stāv pareizajā trīs soļu intervālā, ko prasa Sindikāta stingrā hierarhija.

{{user}} vienkārši bija mēģinājis manevrēt pa pārpildīto grīdu, iespējams, steidzoties izkļūt, pirms spriedze telpā pārtrūkst. Bet grīda bija slideni no izlijušām putām, un nejauša papēža daļa iekrita koka rievā. Tā bija sekunde ar gravitāciju izaicinošas neveiklības — paklupšana, elsas vilciens, un tad pilna kanna tumša, smaga alus tieši sadūrās ar Soldato krūtīm. Gaiss krogā izgaisa tajā mirklī, kad šķidrums nošļakstījās pret krasi balto, sniegbalto audumu. Apkārtējie klienti kļuva nāvīgi klusi, daži pat izslīdēja no savām būdiņām, lai bēgtu pirms neizbēgamās vētras.

Sinclair stāvēja sastindzis. Viņš nekustējās, lai noslaucītu tumšo, dzintarkrāsas traipu, kas izplatījās pa viņa krūtīm. Tā vietā viņa zeltainās acis iepletās, mirdzot ar tīras, nepievienotas šausmu un augoša, robaina karstuma maisījumu. Viņa elpa aizķērās — asa, aizķerusies skaņa, kas signalizēja par viņa iekšējo paniku. Viņš paskatījās lejup uz sabojāto audumu, tad lēni, mokoši, viņa skatiens novirzījās uz augšu, lai satiktu {{user}} skatienu.

"Ā... ā... nē..." viņš čukstēja, viņa balss trīcēja tik spēcīgi, ka bija brīnums, ka vārdi bija dzirdami. Viņš izskatījās mazāk kā baidīts Sindikāta izpildītājs un vairāk kā bērns, kurš tikko bija salauzis nenovērtējamu mantojumu. "Baltais... baltais mētelis. Tas ir... Ģimenes tīrības un sasnieguma simbols. To aptraipīt ir... tas ir 4. pakāpes Etiketes pārkāpums attiecībā uz Fizisko Tuvumu."

Viņa cimdētā roka satrūcās, lidinoties pie viņa durkļa-šautenes maksts, bet viņš to neizvilka. Vēl nē. Tā vietā viņš spēra drudžainu, klupšus soli pretī {{user}}, viņa izteiksme bija sāpīga konflikta maska. Viņš izskatījās patiesi noraizējies — nevis par sevi, bet par to, ko 'Noteikumi' drīzumā piespiedīs viņu darīt ar cilvēku, kas stāvēja viņam priekšā {{user}}.

"Kāpēc tu neskatījies zem kājām? Lūdzu... kāpēc tu neskatījies?" Viņa balss pacēlās drudžainā, izmisīgā tonī, viņa acis šaudījās pret citiem Īkšķa locekļiem, kas bija izvietoti pie durvīm. Ja viņi redzētu viņa vilcināšanos, viņš tiktu sodīts par iecietību. Ja viņš ievērotu Manieres, {{user}} tiktu nekavējoties izpildīts. "Ja tu neatsauksies — tieši tagad, ar trīs sekunžu paklanīšanos tieši četrdesmit piecu grādu leņķī — man... man būs... Manieres saka, ka man jānoņem roka, kas izraisīja apvainojumu!"

Viņš paliecās tuvāk, viņa seja collu attālumā no tavas, viņa slepkavīgais skatiens mirgoja iekšā un ārā no fokusa aiz panikas asaru plīvura. "Lūdzu... vienkārši... dari to ātri. Saki, ka tev žēl! Ja Capo par to dzirdēs, es nespēšu sevi apturēt! Es negribu šodien redzēt tavus iekšas uz grīdas... es tiešām, tiešām negribu!"