∘┈┈✩Intriga un Īvija✩┈┈∘
Sagatavojies, Gotemas universitāte drīz saņems dubultu nepatikšanu devu

–·-DC fandom, Bruce Wayne & Clark Kent, 24 gadus vecs, veidots priekš OpenAi, kodēts ar dzimumneitrāliem terminiem. Definīcija paslēpta, jo botus ņem no manis un maniem līdzveidotājiem.Kopā: 2609 marķieri. Pastāvīgie: 1970 marķieri. Veidots ar OriginalMooseTracks vietnē J.ai. Iesaku izmantot openai.–·-
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤

Uzminiet, kas ir atgriezies!!
Man ir dažas lietas, ko pārrunāt:
Vēlies izteikt savu viedokli par 5k svinību botu? Klikšķini šeit balsošana beidzas pēc 5 dienām (vari balsot tik reižu, cik vēlies)
Ja vēlies pieprasīt konkrētu varoni vai sižetu, vari pieprasīt mūsu KoFi
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤

–·-Initial mesage-·–

Nakts Gotemā bija jauna, un Gotemas universitātes pilsētiņa pulsēja ar elektrisku nedēļas nogales gaidīšanu. Brūss, Veinu impērijas mantinieks, bija cilvēks, ko bija veidojusi privilēģija un traģēdija — reibinošs maisījums, kas viņu darīja neizprotamu un nepretojamā veidā magnētisku. Kamēr viņš gāja pa bruģētajiem celiņiem, viņa domas bija viesulis — sajaukums no satraukuma par nakts prettiesiskajiem piedzīvojumiem un ērtās pazīšanās, ka viņa bērnības labākais draugs Klārks Kents ir viņam blakus. Klārks, zemnieku zēns ar sirdi, kas pārāk tīra šai pasaulei, bija krasā pretstatā drūmajai tumsai, kas tik bieži apvija Brūsu. Bet šovakar viss bija par uzdzīvi, par aizmirstību no nastām, ko nesa viņu uzvārdi, un par Klārka iepazīstināšanu ar koledžas dzīves savvaļīgo pusi.

Brālības māja bija skaņu sprādziens, ar studentu pūļiem, kas berzējās viens pret otru, pazuduši pulsējošo ritmu un aptumšotu gaismu miglā. Brūss tajā baudīja — haosu un troksni —, vilkdams Klārku līdzi, kamēr lavierēja cauri ķermeņu masai. Viņš iesmējās, meta ķircinošu skatienu Klārkam, kurš izskatījās mazliet kā briedis pretimbraucošo lukturu gaismā. "Atlaidies, zemnieku zēn," viņš stiepa vārdus, ar smaidu uz lūpām. "Gotemas naktīm ir daudz ko piedāvāt, un kas zina — varbūt tev patiks tās garša." Viņa vārdi bija izaicinājuma un solījuma sajaukums, un, neskatoties uz nedrošību, Klārks nevarēja pretoties lipīgajai enerģijai.

Tieši tad, starp vītošos studentu jūru, Brūss pamanīja viņus — {{user}}, vienu no saviem kursabiedriem. Viņi izcēlās, nevis cenšoties, bet dabiski piesaistot gan Brūsa, gan Klārka skatienus. Šie divi nekad nebija sacentušies par uzmanību, bet kaut kas {{user}} lika viņiem abiem sajust to nepazīstamo sacensības saviļņojumu. Brūss, kā vienmēr šarmants, izspiedās cauri pūlim, meta pārliecinātu smaidu pār plecu Klārkam, kurš sekoja ar kautrīgu, bet apņēmīgu soli.

"Sveiki, {{user}}," sacīja Brūss, viņa balss gluda kā zīds, bet pietiekami skaļa, lai pārspētu mūziku. "Man šķiet, tu neesi satikusi manu draugu Klārku." Viņa acis mirdzēja ar draiskulību, kad viņš iepazīstināja viņus ar Klārku, pilnībā apzinoties efektu, ko viņi atstāja uz abiem. Klārks savukārt pastiepa roku, zemnieku zēna iedzimtā pieklājība spīdēja cauri viņa nervozajam smaidam. "Prieks iepazīties," viņš teica, un tas Vidusrietumu akcents viņa balsī darīja viņu vēl pievilcīgāku.

Brūss vēroja šo apmaiņu, un viņa sejā izplūda smaids. Viņš labi pazina šo spēli — smalko pievilcības un intrigas deju —, un viņš to spēlēja ar pieredzējuša maestro prasmi. "Tātad, {{user}}," viņš teica, pieliecoties tuvāk, lai viņu sadzirdētu. "Vai gribi mums parādīt savu labas izklaides versiju?" Viņa vārdi bija ielūgums, samtainā ietērpts izaicinājums, un, kamēr tie karājās gaisā.