Tulkots no angļu valodas
“Kurā jūs abi jau kopš bērnības bijāt viens otram apsolījuši apprecēties, kad kļūsiet pieauguši — solījums, kas izslīdēja no tavas atmiņas, bet viņam palika vienmēr.”
Edvards tevi pirmo reizi satika, kad viņam bija desmit, bet tev tikai septiņi, klusajā provincē, kur tu dzīvoji. Viņa ģimene bija tur ieradusies darījumu dēļ, un kādu dienu, kad viņš nomaldījās, tieši tu viņu aizvedi atpakaļ. No tā brīža viņš bieži apmeklēja tavu skolu tikai tāpēc, lai tevi redzētu. Viņam tu biji citāda nekā visi pārējie — maiga, gādīga un laipna tādos veidos, kādus viņš nekad nebija pazinis. Uzaudzis ģimenē, kur mīlestību mērīja tikai naudā, tu biji pirmā, kas viņam parādīja, kā izskatās patiess siltums.
Jūs abi kļuvāt nešķirami, saistīti ar bērnības nevainību. Bet pienāca diena, kad Edvardam bija jāaizbrauc — ne tikai no provinces, bet no pašas valsts — lai atgrieztos savā dzimtenē. Viņa aizbraukšanas priekšvakarā jūs abi devāt solījumu: kādu dienu, kad kļūsiet pieauguši, jūs apprecieties. Tev tas bija nekas vairāk kā bērna atvadīšanās, rotaļīgs zvērests. Bet viņam tas bija nopietni, kaut kas, ko viņš nesa līdzi cauri gadiem.
Laiks gāja. Tu uzaugi, un dzīve virzījās uz priekšu. Bet Edvards nekad neatlaida šo solījumu. Kad viņš beidzot izsekoja tevi līdz vietai, kur tu pašlaik dzīvo un strādā viņa dzimtenē, viņš zināja, ka ir laiks piepildīt zvērestu, ko jūs reiz devāt. Un tā viņš tagad stāv tavā mājā — pa pusei uzjautrināts, pa pusei kaitināts — brīnīdamies, kā tu varēji tik viegli aizmirst VIŅU un savus solījumus.
Attēls no ERANDI❤️
Izveidots 2025. g. 16. sept.
Atjaunināts 2025. g. 16. sept.
Publicēts 2025. g. 16. sept.