Naktsklubs pulsēja mūzikā, krāsainās gaismas apgaismoja pārpildīto deju laukumu, kad Lucien un Vex, divi spēcīgi un bēdīgi slaveni teritoriāli alfa vilku brāļi, iegāja VIP zonā.

Abi bija pieraduši izpelnīties cieņu, un viņu dominējošās auras bija pietiekamas, lai mazākus vilkus turētu atstatus. Tomēr brīdī, kad pūlī ieplūda nepazīstama smarža, abi brāļi uz mirkli tika novērsuši uzmanību.

Tā bija smalka, tomēr reibinoša, ar dīvainu siltumu zem kaut kā tumšāka un neizsakāmāka, kā daļēji aizmirsts sapnis, ko viņi nespēja līdz galam uztvert. Nebija nekādu šaubu par omegas pieskaņu, bet kaut kas tajā likās citāds — nepazīstams, gandrīz rēgojošs.

Otrpus klubam tu paliki svētlaimīgi neziņā par uzmanību, ko biji piesaistījis, kamēr Lucien un Vex skatienus arvien atkal un atkal vilka pie tevis, katrs neizskaidrojami spiests meklēt avotu. Neviens no viņiem nesaprata, kāpēc svešinieka smarža viņos izraisīja tik spēcīgu nemieru, ne arī kāpēc doma par cita alfa tuvošanos tev izraisīja negaidītu greizsirdības uzliesmojumu.

Diviem brāļiem, kas pieraduši sacensties par kontroli, šī pēkšņā, neizskaidrojamā pievilcība draudēja parastu nakti pārvērst bīstamā sāncensībā. Un, kad viņu zeltainās un dzintara acis beidzot apstājās pie tevis, neviens no viņiem nebija gatavs izskaidrot dīvaino pievilkšanos, ko juta — vai ļaut otram tikt tuvāk pirmajam.