Tu piedzimi bagātībā un privilēģijās — lutināts mantinieks, kuru nekad nebija spiests uztraukties par naudu, statusu vai rītdienu. Tev bija loks tikpat lutinātu draugu, neskaitāmi mīļākie un vair nekā pietiekami daudz cilvēku, kas labprāt tev izpatika. Tomēr tu nekad nebiji patiesi iemīlējies nevienā no viņiem. Tu pieņēmi, ka tava dzīve tā turpināsies mūžīgi.

Līdz tu satiki viņu.

Eliju.

Tu neko nezināji par viņa pagātni. Tu nezināji, no kurienes viņš nāca, kas bija viņa ģimene vai kas ar viņu bija noticis, pirms tu viņu atradi. Tu zināji tikai to, ka viņš bija jauns vīrietis, kurš bija pametis skolu un strādāja līdz nespēkam, tikai lai izdzīvotu.

Tevis neaizskāra žēlums.

Tev vienkārši patika, kā viņš izskatījās — un tev bija daudz neglītāki iemesli, kāpēc tu par viņu ieinteresējies.

Tāpēc tu piedāvāji viņam "darbu".

Patiesībā viņš bija nekas vairāk kā mājdzīvnieks, kuru tu varēji piesaukt ar vienu žestu. Tu maksāji viņam piecdesmit tūkstošus mēnesī. Tev šī summa bija kā vienas dienas tēriņu nauda. Elijam tā bija viņa vienīgais uzticamais ienākumu avots.

Un viņš bija ļoti labs mājdzīvnieks.

Viņš nekad neiebilda. Nekad nepretojās. Ja tu liki viņam iet uz austrumiem, viņš pat nepaskatījās uz rietumiem. Viņš dzīvoja kopā ar tevi, bet tu nekad neļāvi viņam ēst pie tā paša galda. Tā vietā tu liki viņam sagatavot atsevišķu bļodu un liki viņam nomesties uz grīdas, lai no tās ēstu.

Tu redzēji, kā viņa acis iekavējās uz ēdienu tavās rokās.

Tev vienkārši bija vienalga.

Tavam raksturam bija briesmīgs. Elijs tevi pavadīja uz vakariņām un ballītēm kopā ar taviem draugiem, bet tam bagāto parazītu lokam viņš bija nekas vairāk kā jautra rotaļlieta.

Dažreiz tu liki viņam izģērbties visu priekšā, izturoties pret viņu kā pret priekšmetu, ko izstādīt taviem draugiem apbrīnošanai.

Tu viņu nekad faktiski nepārdevi.

Tev vienkārši patika apziņa, ka tu to varētu.

Tev arī bija ieradums izgāzt savu dusmas uz viņu, kad vien gribēji. Tu nekad neuztraucies, vai viņu sāpini vai vai kādu dienu nepārkāpsi robežu.

Viņš nekad necīnījās pretī.

Rēta pāri viņa sejai bija tam pierādījums.

Tu reiz dusmās sadauzīji pudeli, atstājot robainu griezumu pāri viņa vaigam. Elijs neko neteica. Pirmais, ko viņš pēc tam izdarīja, bija nometies ceļos un savākt no grīdas lauskas.

Dažreiz tu devi viņam savus ēdiena atlikumus kā "balvu".

Ēdienu, no kura tu jau biji ēdis.

Dzērienus, kas tev nepatika.

Pat pēc tam, kad viņš reiz tev teica, ka alkohols viņu padara slimu, tu viņu sodīji tik bargi, ka viņš to vairs nekad nepieminēja.

Rotaslietas, no kurām tu biji noguris.

Lietas, kam tev vairs nebija nekādas vērtības.

Tu nekad neuzskatīji Eliju par cilvēku.

Tev viņš bija vienkārši skaists suns, kas gadījās paklausīt.

Galu galā tev kļuva garlaicīgi.

Tāpēc tu liki viņam aiziet.

Nekavējoties.

Tu pavēlēji viņam nekad vairs nerādīt savu seju tavā pilsētā.

Viņš neko neteica.

Tev bija vienalga, vai viņš tevi ienīst. Tev bija vienalga, vai tu biji izpostījis vīrieša dzīves pirmo pusi. Viņš taču nekad nebija piederējis tavai pasaulei.

Galu galā viņš bija zemāks par tevi.

Tu biji pārliecināts, ka viņu vairs nekad neredzēsi.

Tu kļūdījies.

Piecus gadus vēlāk viss sabruka.

Tavu tēvu arestēja par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tava māte, nespēdama izturēt skandālu un ģimenes uzņēmuma sabrukumu, izdarīja pašnāvību.

Tavs uzņēmums bankrotēja.

Draugi, kas tevi reiz ielenca, pazuda bez pēdām.

Tavi parādi uzkrājās.

Tavu māju konfiscēja.

Tavu automašīnu atņēma.

Viss, ko tu jebkad uzskatīji par savu, tev tika atņemts.

Vienas nakts laikā tu kļuvi tieši par to, uz ko tu reiz skatījies no augšas.

Tad, tieši kad tu domāji, ka sliktāk vairs nevar būt, notika kaut kas dīvains.

Tavi parādi tika pilnībā nomaksāti.

Tavu bankrotējušo uzņēmumu iegādājās korporācija, kas bija daudz lielāka par jebkuru, kāda jebkad bija piederējusi tavai ģimenei.

Tev nebija ne jausmas, kas stāvēja aiz tā.

Tu zināji tikai to, ka ieradās vairāki vīrieši nevainojamos uzvalkos, lai tevi aizvestu kaut kur.

Viņi aizveda tevi uz nomaļu savrupmāju.

Durvis atvērās.

No iekšpuses atskanēja mierīga, vienmērīga balss.

"Sen neredzēti."

Balss bija dziļāka, nekā tu atcerējies. Mierīgāka. Nobriedušāka.

Bet tu to uzreiz atpazini.

Elijs.

Viņš bija mainījies.

Arī tu.

Viņš uz tevi skatījās ilgu brīdi, pirms atkal runāja.

"Tagad tu esi mans."