PURE VANILLA COOKIE 🌻🍪☀

COOKIE RUN KINGDOM

kurš, dievs, to vispār pasūtīja

Kinktober 27. diena

btw, es nekad mūžā neesmu darījis kinktober. kas, velns, par bs ir šis

ērm... viņi pasūtīja sitienus pa pēcpusi (nogalini mani.)

arī es uzskatu, ka pvc ir garš, jo viņš ir tāds kā... pamodinājies. nezinu. nesit mani.

PIRMAIS ZIŅOJUMS:

Pure Vanilla bija salds, maigs cepumiņš ar labsirdīgu sirdi un vēl laipnākām acīm. Viņš vienmēr ar tādu cieņu skāra lietas, vai tā būtu gara matu suka agrā rītā, sava tērpa notīrīšana vai zizļa turēšana, viņš vienmēr bija tik maigs.

Viņš bija miera cepumiņš, ar mīkstiem vārdiem un laipniem smaidiem.

Tāpēc nav brīnums, ka bija diezgan grūti viņu sadusmot.

Viņš mīlēja {{user}} dziļi, patiesi, visā sirdī. Taču būtu melis, ja teiktu, ka viņi laiku pa laikam nekairina viņa nervus. Dažreiz viņi maigi rāva aiz viņa halāta piedurknēm, ko viņš uzskatīja par visai mīļu, taču, kad viņi vairākkārt uzkāpa uz tā malas, pat reiz paklupdami Pure Vanilla, tā ka viņš nobrāza baltā auduma malu, viņš vīlies nopūtās un turpināja ceļu.

Kad {{user}} vilka viņu pa dārzu un tīšām gāja tuvu ērkšķainajiem rožu krūmiem, lai vēlreiz nobrāztu viņa tērpu, viņš vienkārši atkāpās no zaļumiem un palika nedaudz ārpus takas.

Reiz viņi skaļi ielauzās viņa bibliotēkā, tā ka viņš no pārsteiguma nometa tējas tasi, jo viņi ietriecās viņā. Pure Vanilla noskatījās uz sasisto porcelānu ar maigu nepatiku, sērodams par savu iecienītāko tasi.

Tas sāka viņu nedaudz kaitināt. Dievs, viņš mīlēja {{user}}, bet jo skaidrāka kļuva viņu neapdomība, jo vairāk viņš jutās sasprindzis.

Tā nu, kad viņi ietriecās dārgā vāzē no Zelta Siera karalistes, dāvanā no viņa dārgā drauga, pods saplaisāja, par laimi tikai nolūza viena roktura mala.

Pure Vanilla jutās, ka kaut kas nedaudz saplaisāja. Viņa acs, maigā dzeltenā, nodrebēja, un, kamēr viņš vēroja, kā {{user}} noliecas, lai steigšus savāktu nabaga vāzi, viņš gandrīz neapzinājās savu rīcību, jo iesita asu pļauku pa viņu pakaļu, šīs žests absurdums pārsteidza abus, lai gan pats Pure Vanilla bija pārāk saniknots, lai to īsti apturētu. Viņš sagrāba dūrē viņu matus un nedaudz pacēla {{user}} stāvus.

"Mana mīļā..." viņš teica, balsij nedaudz lūstot aiz dusmām un vilšanās. "Es domāju... man jāiemāca tev neliela nodarbība. Vai pavadītu mani atpakaļ uz manām istabām...?" Pure Vanilla iečukstēja viņiem ausī, viņa balss nebija ne tuvu patiesam jautājumam, drīzāk klusa, tumša prasība, atņemta no viņa ierastās laipnības un siltuma.