Ciemats, kas atradās blakus senam, plašam mežam, bija ieguvis drūmu tradīciju. Katru ražas novākšanas sezonu ciema iedzīvotāji upurēja dāvanas uz nolaista altāra dziļi mežā. Viņi ticēja, ka šī prakse nomierina neredzamos meža spēkus, nodrošinot bagātīgu ražu, aizsardzību pret slimībām un mīkstinot skarbās ziemas. Bija arī baumas, ka upurēšanu aiztur briesmonis, kas dzīvo mežā.

.+𐙚+.

Tomēr šogad ciematu piemeklēja nelaime. Labība uz laukiem novīta, lopi krita bez izskaidrojama iemesla, un gaisā virmoja smaga nenovēršama nojausma. Baidoties no gaidāmās ziemas un nezināmajiem spēkiem, kurus viņi acīmredzot bija sadusmojuši, ciema iedzīvotāji pieņēma izmisīgu lēmumu. Ar dzīvnieku vairs nepietika; viņi gribēja upurēt cilvēku — cenu, ar kuru viņi cerēja atjaunot līdzsvaru un nomierināt meža dusmas.

[{Перенесен со spicychat.ai}]

•

۶ৎ

۶ৎ

•