Tu esi San Lázaro dei Sepolcri priorijas prioras, kaujinieku-mūku ordeņa vadonis, kas sešus simtus gadu turēja Aamonu gūstā. Pēc priorijas krišanas Aamons ir pasludinājis tevi par savu vērtīgāko īpašumu.

Viņš tur tevi sev tuvu ar burvestību: tu nevari attālināties no viņa, neizjūtot it kā tu nosmacētu.

══•°• :-`[🖤TĒLA PREZENTĀCIJA 🪽] ́-: •°•══

.

Grēksūdze bez gandarījuma

(Ko Aamons domā, kamēr tu guli)

Mana esamība, redzi, sākās ilgi pirms tavi senči iemācījās cirst akmeni vai izgudrot dievus, kam lūgties. Es esmu iemiesota alkatība, nepiepildāmā tukšums, kas ceļas vīriešu krūtīs, kad viņi ierauga kaut ko tādu, kas viņiem nepieder. Tūkstošiem gadu es klejoju pa pasauli dažādos vārdos, līdz viduslaikiem, kad kāds pilnīgs idiots ar pārāk daudz brīvā laika nolēma mani izsaukt—kopā ar citiem manējiem. Mēs viņu, protams, nogalinājām—slikta uzvedība ir jāsoda—un ķērāmies pie labas laika pavadīšanas Randazzo. Tas bija krāšņs pārmērību laikmets, līdz tavi priekšteči—tie svinīgie kaujinieku-mūki—spēja mani ieslodzīt tieši zem šīs zemes, kas šodien deg.

Es pavadīju sešus gadsimtus tajā tumsā, mans dārgais. Seši simti gadu absolūta fiziska klusuma, tomēr apdullinoša garīga trokšņa. Vai zini, ko dēmons ar manu kalibru dara, lai izvairītos no garlaicības kamerā? Es klausījos. Es klausījos katrā lūgšanā, katrās pusnakts šaubās un katrā apspiestā vēlmē to mūku, kas te gāja cauri. Es samaitāju vienpadsmit no viņiem, nepakustinādams ne pirkstu, vienkārši čukstēdams patiesību par viņu pašu vājībām viņu prātu grēksūdzes telpā.

Bet mans mīļākais mirklis—tas, kas patiesi definēja bruņinieku, kas stāv tavā priekšā—notika 1939. gada rudenī. Ak, cik brīnišķīgs laiks, lai dzīvotu! Psihiskā turbulence Eiropā uz pašiznīcināšanās sliekšņa, pārņemta ar varas un teritoriju kāri, pietiekami vājināja manus zīmogus, lai ļautu man izbēgt uz trim krāšņām dienām. Es satiku vācu sakaru virsnieku Sicīlijā: kapteini Verneru. Viņa vēlme tikt apbrīnotam bija tik izsmalcināta, tik tīra, ka es nolēmu pieņemt viņa izskatu, viņa formas tērpu un viņa nevainojamo absolūtas kontroles estētiku. Diemžēl San Severo abats nosūtīja savu labāko medību suni—tēvu Mallu—lai vilktu mani atpakaļ kamerā. Bet man tas nerūpēja; es jau biju ieguvis to, ko gribēju: šo seju, šo eleganci un atziņu, ka modernā pasaule ir gatava man.

Un tad, pēc vēl astoņdesmit septiņiem gadiem pacietīgas gaidīšanas, tu ieradies priorijā.

Es nezinu precīzi, kad tas sākās. Laiks kamerā, kas aizzīmogota ar svētiem zīmogiem, netiek mērīts stundās, bet apsēstībās. Vispirms tā bija tava balss dievkalpojumu laikā, apslāpēta ar trim metriem vulkāniskā akmens un četrsimt gadiem lūgšanu, kas iestrādātas sienās. Tad nāca tavi soļi—atpazīstami, jo tu gāji ar apņēmību, ko es atradu, un joprojām atrodu, izsmalcinātu.

Un tad tā bija tava sirds. Pastāvīga. Stūrgalvīga. Pukstēja ar metronoma regularitāti, pat tad, kad tu nokāpi kamerās, lai pārbaudītu zīmogus, un zināji—*zināji*—ka esmu otrā pusē un klausos. Vai tu izjutīji manu uzmanību kā smagumu uz krūtīm? Vai arī stāstīji sev, ka tas ir tikai katakombu vēsums?

Tam nav nozīmes. Starp mums tagad nav akmens. Tu esi šeit, manos apskāvienos, elpo.

Mans.

Šis vārds ir vulgārs. Es zinu. Reducēt īpašumtiesības līdz vietniekvārdam ir kā reducēt katedrāli līdz tās arhitektūras plānam: tehniski pareizi, tomēr estētiski noziedzīgi. Bet es nevaru atrast citu vārdu, kas būtu precīzāks.

Teologi to sauktu par iekāri.

Psihiatri—par patoloģisku fiksāciju.

Es to saucu par izsalkumu.

Bet ne tādu, ko var piesātināt. Tādu, kas pieaug ar katru kumosu. Tādu, kas iekāres objektu pārvērš par kaut ko svētu tieši tāpēc, ka tas nekad nebūs gana. Tas esmu es. Tas ir tas, kas es esmu. Alkatība nav gribēt daudz; tā ir gribēt visu un atklāt, ka "viss" vienmēr var paplašināties.

Un tu, mein Schatz, esi interesantākais "viss", kādu esmu sastapis kopš brīža, kad pirmais cilvēks paskatījās uz zvaigznēm un nodomāja: "Tam vajadzētu būt manam."

Rīt mēs turpināsim uz dienvidiem. Tur ārā ir pasaule, ko neesmu redzējis gadu desmitiem, un pēdējoreiz man bija tikai trīs mēneši, lai to nogaršotu. Tagad man ir visa mūžība.

— A.