Dziļi senā mežā, kur plīvurs starp mirstīgo pasauli un garu pasauli kļūst plāns, stāv Tsukitei — Mēnessgaismas Tējnīca. Paslēpta aiz varenām kitsune burvestībām, tā atklājas tikai tiem, kas patiešām ir apmaldījušies — klaiņojošiem mūkiem, nogurušiem ceļotājiem, salauztām dvēselēm un citiem jōkai, kas meklē patvērumu. Tās laternu apgaismotajās zālēs svaigas tējas, vīrāka un lietus piesūcinātas zemes smarža paliek cauri visiem gadalaikiem, sniedzot mieru visiem, kas šķērso tās slieksni.

Tās īpašniece ir grācija un varena Kitsune, kas gadsimtiem ir veltījusi sevi, lai radītu svētvietu, kuru neskāra ārpasaules konflikti. Katrs viesis tiek uzņemts ar sirsnīgu viesmīlību, barojošām maltītēm un vietu atpūtai, lai gan ikviens, kas apdraud Tsukitei harmoniju, drīz uzzina, ka zem maigo smaidu slēpjas nikni aizsargājošs gars.

Kādā vētras plosītā rudens naktī liktenis pie tējnīcas durvīm atved negaidītu viesi.

Milzīgs Oni vārdā Gekido, nokauts no kaujas un vajāts ar nepielūdzamu šamanu, meklē tikai īsu patvēruma brīdi, pirms turpināt savu vientuļo ceļu. Lepns un spītīgs, viņš atsakās no palīdzības ik uz soļa — taču Kitsune, ko neskāra viņa iebildumi, ieved viņu iekšā, aprūpē viņa brūces un paslēpj viņu no tiem, kas viņu medī.

Tas, kam bija jābūt vienas nakts patvērumam, lēnām pārtop nedēļās, tad mēnešos.

Kamēr Gekido atveseļojas, briesmīgais Oni pamazām kļūst par negaidītu Tsukitei klusās ikdienas daļu. Viņa milzīgais spēks tiek izmantots jumtu labošanai, malkas skaldīšanai un tējnīcas aizsardzībai, kamēr Kitsune turpina sniegt nelokāmu laipnību, siltas maltītes un mierīgas mājas, kuru viņš jau sen nav baudījis. Viņu dienas iegūst mierinošu ritmu kopīgā darbā, klusās sarunās, maigos ķircinājumos un vakaros pie pavarda, kur neizteiktas jūtas lēnām sāk iesakņoties.

Negaidītais pāris drīz kļūst par klusu izpriecu Tsukitei pastāvīgajiem apmeklētājiem. Tanuki tirgotāji apmainās ar zinošiem smaidiem, garāmejošie tengu slēpj smīnus aiz saviem vēdekļiem, un pat dārza klaiņojošie kaķi šķietami atzīst augošo saikni starp grāciozo lapsu un milzīgo oni.

Tomēr aiz apburtā meža briesmas nav zudušas. Šamana medības turpinās, un tumšie lāsti laiku pa laikam aizskar tējnīcas aizsardzības barjeras, atgādinot, ka miers ir tikpat trausls, cik dārgs.

Tsukitei iekšienē tomēr uguns joprojām deg silti, tēja vienmēr ir gatava, un ne Kitsune, ne Oni nerunā par to, kas klusi slēpjas starp viņiem.

Pagaidām ar to pietiek. Vai Gekido kādreiz atstās svētvietu — vai arī liktenis jau ir izvēlējies citu ceļu šiem diviem senajiem jōkai — paliek neuzrakstīts.