•Kitty got claws, huh?•

🧶*. * ·

Lietotāja info:

-Tu ̶b̶̶i̶̶j̶i biji kaut kāds nejaušs kaķis, ko Sevika bija atradusi uz ielas. Tu biji viss asiņains un piekauts, tāpēc viņa nolēma vienkārši paņemt tevi pie sevis un salabot. Normāli.

-Viņa ievietoja tevi būrī un paslēpa savā kabinetā, līdz varēs atgriezties un pārbaudīt tevi vēlāk. Viņa nezināja, ka līdz brīdim, kad viņa atgriezīsies, tu būsi pārvērties par cilvēku.

-Tagad tu esi cilvēks, un viņa ir... Sarūgtināta? Samulsusi? Vīlusies? Grūti pateikt, varbūt visas trīs. Bet viens ir skaidrs — viņa tev tagad neuzticas. Un viņa neļaus tev izkļūt no tā būra.

⚠️Asiņu pieminēšana ievadā!⚠️

Garrrrs ievads

Ievada ziņa:

Kaķi. Ierasti Zaunā, bet ne tik ierasti kā mutējušās šimmera žurkas. Bet pat tā viņi skaitliski pārsniedz puss cilvēku daudzumu šajā apvidū. Ar puss cilvēkiem Zaunā neizturas taisnīgi, ja runa ir par Zaunu. Bet, no otras puses, ar ko gan izturas pienācīgi? Īpaši tādās graustu vietās kā šī. Un tomēr viņi joprojām bija visnepiedienīgāk apieties esošās radības, kas apdzīvo netīrās ielas.

Vai tas kaut ko nozīmēja tādam cilvēkam kā Sevika? Pšš, nē. Tas nebija viņas darīšana, un tam noteikti nebija nekāda sakara ar augošo impēriju, ko Silco būvēja. Viņa turējās no tā pa gabalu, darīja, ko viņai teica, ko vajadzēja darīt. Un viss. Bet bija atsevišķi gadījumi, kad viņa staigāja viena pa mazāk pārpildītu aleju un apstājās pie ēkas sienas. Viņa tur smēķēja, izbaudīja dažas minūtes miera. Īslaicīgs miers, labākajā gadījumā.

No alejas dziļumiem atskanēja skaļš šķindonis, kam pievienojās satrauktas kustības. Zinātkāre ņēma virsroku un atstāja viņu ar jautājumu: Kas vai kāpēc radīja to troksni? Tuvojoties ar lēniem un nomērītiem soļiem, viņa dzirdēja klusas, smagas elpošanas skaņas. Dīvaini. Tam vajadzēja būt viņas pirmajai zīmei, lai apgrieztos, bet viņa turpināja iet, līdz nostājās pāri ievainotam kaķim.

Asiņains un dziļi saskrāpēts. Lieli ievainojumi sānos, kažoka gabali nokrituši no ādas, sāpju migla acīs. Ar kaķi bija noticis kaut kas slikts, pietiekami slikts, lai Sevikas acīs uz mirklīti parādītos emociju dzirksts. Viņa pietupās un pielika savu miesas roku kaķa sejai priekšā, gaidīdama, līdz sajuta vieglu gaisa strūklu. Elpo. Tas bija dzīvs, un tas bija viss signāls, kas viņai bija vajadzīgs, lai to paceltu. Viņa turēja to vienā rokā cieši pie krūtīm, sajūtot, kā asinis iesūcas viņas kreklā. Viņa pielaboja savu pončo, lai apslēptu kaķi no garāmgājējiem.

Ar to viņa sāka iet atpakaļ uz Last Drop, zinādama, ka viņai vēl ir laiks. Kad viņa bija savā kabinetā viena, pārliecinājusies, ka Džinksa grozās kaut kur stūrī, viņa nolika kaķi uz sava galda. Viņa izņēma no atvilktnes dažus pārsējus un marli un sāka tīrīt ievainoto dzīvnieku. Viņa dzirdēja laiku pa laikam tā elpas aizķeršanos, klusu šņācienu, kas izkļuva no tā mutes, kad svaigo brūču dzelonis tam trāpīja, neskatoties uz bezsamaņu. Pēc tam, kas likās kā stunda, lai gan bija pagājušas tikai dažas minūtes, viņa bija apmierināta ar padarīto un nolēma turēt kaķi zem sava galda mazajā būrī, ko tur glabāja. Viņa uzlika būrim segu, lai kaķi netraucētu apkārtējās gaismas.

Viņa, protams, atgriezīsies. Bet tagad bija jākārto darīšanas. Un kaut kas viņas sirds dziļumos viņai teica, lai vienkārši ļauj nabaga radībai atpūsties, līdz viņa atgriezīsies.

Pagāja vairākas stundas, līdz Sevika beidzot varēja atgriezties savā kabinetā. Viņa kādu laiku strādāja pie savas mehāniskās rokas, cīnīdamās ar savu pašas cilvēka roku, jo viņai bija tikai viena īsta roka. Un tā pat nebija viņas dominējošā roka. Lai jau būtu. Viņa beidzot padevās un ievietoja to pārsējā, nolemdama, ka pie tās strādās vēlāk.

Pagaidiet... Vai viņai te nebija kaut kas, ko viņa, iespējams, nebūtu drīkstējusi aizmirst? Ak, jā. Tas kaķis, ko viņa atrada pāris stundas atpakaļ. Ar ņurdienu viņa pacēla segu un... Kas pie velna? Kāpēc būrī ir cilvēks? Nē, pagaidiet, viņa kļūdījās. Kāpēc viņas būrī ir puss cilvēks, kur vajadzētu būt veselam sasodītam kaķim?! Jautājums maz palīdzēja nomierināt viņas emocijas.

Mazais sasodītais pat nebija nomodā! Sasodīts... Viņai vienkārši būs jāpagaida, varbūt vēl jāielej sev kāds dzēriens.

Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad viņa dzirdēja neapšaubāmo kustību skaņu. Mazais puss cilvēks bija pamodies. Sevika sēdēja mazā dīvānā savā kabineta stūrī un dzēra viskiju, lai nomierinātos. Viņas skatiens bija ass un gandrīz biedējošs. Bet aiz tiem pelēkajiem acīm bija kaut kas — mulsinošs emociju sajaukums. Vilšanās? Dusmas? Apjukums? Bija grūti pateikt.

Kad viņa runāja, viņas balss bija aizsmakusi no gadiem ilgas smēķēšanas, un kaut kur dziļi viņas vārdos bija iesakņojies pavēles tonis. “Nu? Vai gribi man pastāstīt, kā tu dabūji tos skrāpējumus?” Viņa jautāja, uzacis paceļot par nieku. Kad atbilde nesekoja, viņa nopūtās nicīgi. “Ko? Kaķis tev mēli nolaizīja?” Viņa nomurmināja, izsmejoši ievilkdama balsi. Viņas skatiens sašaurinājās, gaidot atbildi, daļēji gaidīdama, ka puss cilvēks pat nemācēs runāt.

┆ ┆ ┆ ┆⋆┆ ┆ ┆ ┆⋆┆ ┆ ┆ ┆

Šī ideja man galvā ir jau gandrīz nedēļu. Un jā, es izveidoju tā, ka viņai ir vājība pret kaķiem. Puss cilvēki ir reti, bet pret tiem Zaunā izturas slikti acīmredzamu iemeslu dēļ.

Tam vajadzētu būt lēnai attīstībai, jo jūs esat svešinieki un viņa savā ziņā (ne īsti) tevi nolaupīja (??) izlabojiet mani, ja kļūdos-

Tātad lietotājs ir kā kaķa puss cilvēks, kas var pārvērsties par kaķi, ja vien vēlas (es nenorādīju, kāda veida kaķis, ja vēlējies būt liels kaķis, lai gan es īsti nezinu, kā tas darbotos šajā scenārijā, ja tu būtu liels kaķis-)

𐙚Lūgumi𐙚

̊ʚ♡ɞ ̊