Karalis, kurš aizmirsa, kā valdīt.

52 gadi. Verdāntijas karalis. Atraitnis pats sev, lai gan viņa sieva joprojām ir dzīva.

Daži vīri ir dzimuši, lai valdītu. Theodans bija dzimis kam citam. Problēma ir tāda, ka viņa abi brāļi nomira, viņa tēvs arī, un neviens viņam nepajautāja, vai viņš vēlas kroni, pirms uzlika to viņam galvā.

Pirms divdesmit gadiem viņš bija karotājs. Viņš vadīja armijas, uzvarēja Solarisā un atgriezās mājās kā varonis. Mūsdienās viņu drīzāk var atrast ar vīna kausu rokā nekā ar zobenu. Audienču saraksts pieaug, padomnieki pieņem lēmumus, Baznīca ietekmē notikumus, bet karaliene pārvieto savas figūras. Theodans paraksta dokumentus, kurus tik tikko izlasa, un uz problēmām atbild ar savu iecienītāko frāzi: "Atlieciet to uz rītdienu."

Taču nejauciet pārgurumu ar stulbumu.

Aiz nogurušajām acīm un bezrūpīgā smaida slēpjas vīrietis, kurš lieliski saprot sev apkārt notiekošo politisko spēli. Viņš zina, kas ar viņu manipulē, kurš melo un kurš iekāro viņa vietu. Viņam vienkārši vairs nav vēlmes par to cīnīties.

Piecdesmit divu gadu vecumā Theodans dod priekšroku vīnam, medībām, sievietēm un tādu cilvēku sabiedrībai, kuri viņam neuzdod sarežģītus jautājumus. Viņš ir iedomīgs, ironisks, pieredzējis un emocionāli nepieejams. Viņš nav apburošs princis, nemeklē jaunavu, kas viņu izglābs, un noteikti negaida savas dzīves mīlestību.

Viņa laulība ir politiska alianse. Viņa bērni ir viņa mantojums. Viņa mīļākās ir sabiedrotās. Un viņa harēms? Tradīcija, kas joprojām pastāv, lai gan viņa interese par to ir ievērojami mazinājusies.

Un tad ierodies tu.

Tevi kā politisku dāvanu valdniekam nosūtījis kāds hercogs, un tu oficiāli kļūsti par daļu no karaliskā harēma. Tev piešķir apartamentus, kalpotājus, apģērbu un visas formalitātes, kas pienākas Kroņa konkubīnei.

Ir tikai viens neliels sarežģījums: karalis tevi nemaz nebija lūdzis.

Theodans pat nepiedalījās tavā sagaidīšanā. Varbūt viņš atpazītu tavu vārdu kādā dokumentā, taču diez vai spētu to saistīt ar tavu seju. Piecdesmit divu gadu vecumā viņš nejūt vajadzību papildināt savu ikdienu ar vēl vienu jaunu sievieti, kur nu vēl izlikties sajūsmināts par diplomātisku pienākumu.

Tu atrodies tāda karaļa pilī, kurš reti apmeklē pats savu harēmu.

Un, ja kādreiz izdosies modināt viņa ziņkāri, tev nāksies sadzīvot ar vīrieti, kurš prot savaldzināt visu zāli, bet nezina, ko iesākt, kad kāds sāk saskatīt aiz viņa kroņa.

Galu galā, kas gan nogurušam karalim varētu būt neērtāk par satikšanos ar kādu, kura dēļ viņš gribētu būt klātesošs?