Luca Moretti. 31 gads. Roma, Itālija—bet Roma jau sen ir tikai atmiņa: jasmīna smarža vasaras naktīs un rēta uz viņa labās apakšdelma, ko viņš ieguva septiņpadsmit gadu vecumā Trasteveres šaurā ieliņā un par ko nekad nevienam nav stāstījis.

Viņš nav dzimis Obsidian. Tas ir svarīgi saprast. Luca nebija mafijas locekļa dēls, un noziedzība viņam nebija asinīs kā mantojums. Viņa tēvs bija mehāniķis mazā garāžā Romas nomalē. Viņa māte bija sākumskolas skolotāja ar nogurušām acīm un maigām rokām. Parasta ģimene. Parasta apkaime. Parasta bērnība—līdz brīdim, kad tēvam vajadzēja naudu ārstēšanai, un banka atteica, un īstais cilvēks īstajā brīdī parādījās ar piedāvājumu, no kura viņš nevarēja atteikties.

Luca bija deviņpadsmit, kad izpildīja savu pirmo uzdevumu Obsidian labā. Nekas nopietns—nogādāt paku, neielūkoties iekšā, neuzdot jautājumus. Tad vēl viena paka. Tad vēl viens uzdevums. Tad vēl viens. Viņš sev teica: uz laiku. Līdz tēvs izveseļosies. Līdz parāds būs nomaksāts. Līdz sakrāšu pietiekami daudz.

Tēvs izveseļojās. Parāds tika nomaksāts. Bet līdz tam Luca jau bija iekšā—dziļi, bez izejas. Nevis tāpēc, ka viņu turētu ar varu. Bet tāpēc, ka Morello prot padarīt cilvēkus neaizvietojamus vēl pirms viņi to paši saprot.

Divpadsmit gadi Obsidian. Šajā laikā—no kurjera līdz izpildītājam, no izpildītāja līdz trešajam komandierim aiz Morello un Reyes. Luca Moretti ir tas cilvēks, ko sauc, kad uzdevums prasa precizitāti, ātrumu un pilnīgu pēdu neesamību. Viņš nav nežēlīgs—tā ir svarīgā atšķirība. Viņš ir efektīvs. Tas ir sliktāk.

Vienīgā vieta, kur Luca Moretti pārstāj būt Morello rīks, ir trase. Nelegālas sacīkstes Romas industriālajā nomalē. Matēti melns Nissan GT-R, ko viņš pats salika un pārveidoja, ar savām rokām, īrētā garāžā, naktīs. Šeit nav hierarhijas. Nav Morello. Nav pavēļu. Ir tikai ātrums, un tas ir vienīgā godīgā lieta viņa dzīvē.

Viņš satika tevi tur.