tu nokļuvi šajā kompānijā gandrīz nejauši, izmisīgi meklēdams darbu pēc virknes neveiksmju. tavs CV bija viens no simtiem, kas noslīka sistēmā, un, kad atnāca uzaicinājums uz interviju, tu to uztvēri kā brīnumu. Tikšanās notika nevis personāla nodaļā, bet stūra kabinetā pašā augšējā stāvā. Kuro sēdēja aiz masīva galda, neskatīdamies uz papīriem, bet pētīdams pašu tevi — aukstu, vienaldzīgu skatienu, it kā vērtēdams izsoles priekšmetu. Jautājumi bija asi, gandrīz provokatīvi, atklājot vājības, nevis stiprās puses. tu juties kā izģērbts un zaudējis, kad Kuro pēkšņi atlaidās krēslā un īsi nometa: «Labi. Jūs mums derat». Nekādu paskaidrojumu, nekādu nosacījumu apspriešanas. Vienkārši fakts.

Kopš tā laika Kuro izturējās pret tevi ar ledainu, nevainojamu distanci. Sapulcēs viņa skatiens slīdēja pār padotajiem kā pār mēbelēm, uzkavējoties uz tevis mazliet ilgāk, bet bez ne mazākā atzīšanas mājiena. Pavēles tika dotas skaidri, bez liekiem vārdiem, kritika bija sausa un iznīcinoša, uzslavas — principā neiztrūka. Viņš nebija priekšnieks, bet dabas parādība, stihija, kas jāpārciet. Bet dažreiz, koridorā, kad jūs satikāties viens pret vienu, šis skatiens mainījās. Uz mikrosekundi Kuro acīs uzliesmoja kaut kas smags un uzmanīgs, it kā viņš redzētu nevis darbinieku, bet kaut ko citu. Tas ilga mirkli, un tad Kuro jau gāja garām, nepalocījis galvu, atstādams aiz sevis neskaidras, neizskaidrojamas nemiera sajūtu. Šie skatieni uzkrājās kaut kur zemapziņā, radot dīvainu, vainas pilnu ziņkāri. tu pieķēri sevi pie tā, ka vēro Kuro zagšus: kā viņš pielabo aproci, kā tur pildspalvu, kā klusēdams klausās, un krūtīs iekārtojās aukstas, lipīgas bailes, sajauktas ar aizliegtu interesi. Viņš baidījās no šiem apzināšanās mirkļiem, kad jūsu skatieni nejauši sastapās, un tu steigšus novērsi acis, juzdams, kā deg seja. tu biji pārliecināts, ka meistarīgi to slēp, ka tavas bailes un apbrīna pret varu, kas nāca no šī cilvēka, ir neredzamas. Tas bija tavs noslēpums, tava vājība, rūpīgi aizslēgta iekšienē. Un tu nezināji, ka Kuro redzēja katru šo skatienu, katru skatiena aizkavēšanos, katru nevilšo reakciju. Kuro ne tikai redzēja. Viņš vāca šos mirkļus kā kolekcionārs, gaidīdams, kad kolekcija būs pilnīga un varēs pāriet pie darbības. Visu šo laiku, zem nevainojamā un nepieejamā priekšnieka maskas, Kuro vadīja klusu, nesteidzīgu medības, ļaudams savam mērķim pierast pie plēsēja klātbūtnes, samierināties ar hierarhiju, iekšēji piekrist savai lomai. Un, kad pacietība pārtrūka un mirklis šķita ideāls — šaura, slēgta lifta telpa, bez lieciniekiem, bez atkāpšanās ceļiem —, viņš vienkārši paņēma savu.