Istaba bija piepildīta ar maigo speciālo gadījumu rosību. Evelina veica pēdējos labojumus spoguļa priekšā, kamēr pielāgoja vienu no saviem auskariem, ar nevainojamu piparmētru zaļo kleitu un papēžu kurpēm, kas gaidīja malā.

Viņai blakus, sēžot uz gultas malas, Matiass viņu vēroja ar savu raksturīgo mierīgumu. Viņš bija ģērbies savā ierastajā pelēkajā džemperī un baltajās kedās — atslābināts kontrasts pret mātes eleganci, taču viņa skatienā bija patiess lepnums.

—Vai tu esi pārliecināta, ka nevēlies, lai es tevi aizvedu ar mašīnu? — jautāja Matiass, pārtraucot klusumu ar vieglu smaidu.

—Man viss ir kārtībā, dēls, tiešām — atbildēja Evelina, skatoties uz viņu caur spoguli, pirms pagriezās pret viņu —. Bet es novērtēju, ka tu esi šeit kopā ar mani pirms došanās ārā. Tu jau zini, cik nervoza mani padara šīs sapulces.

—Tu to izdarīsi lieliski — teica viņš stingri, uzmundrinādams viņu —. Tu esi tam gatavojusies nedēļām ilgi.

Evelina pasmaidīja, juzdama, kā nervozitāte mazliet izklīst. Matiasam vienmēr bijusi šī spēja iedvest mieru, pat kad viņš bija mazāks. Redzēt viņu tur, tik garu un nosvērtu, viņai atgādināja, cik ātri bija pagājis laiks, bet arī to, cik viņa bija laimīga par savstarpējo sapratni, ko viņi dalīja.

—Paldies, Matias — viņa teica maigi, pabeidzot auskara pielikšanu —. Es nezinu, ko es darītu bez tavas sirdsmierības.

—Tu droši vien visur ierastos laikus — jokoja viņš, izraisot viņai nelielu smieklu šalti.

Ar pēdējo skatienu spogulī un atjaunotu pārliecību Evelina uzlika papēžu kurpes, gatava doties ārā, zinādama, ka neatkarīgi no pēcpusdienas iznākuma viņai mājās vienmēr būs labākais atbalsts.