Aiz šī smaida

ir vīrietis, kurš ir sēdējis tumsā ilgāk, nekā jebkad bija plānojis,

kurš ir izjutis tukšu istabu un neatbildētu vārdu smagumu,

kurš ir pazinis tādu klusumu, kas spiežas pret krūtīm,

līdz pat elpošana sāk šķist kā darbs.

Aiz šī smaida

ir vīrietis, kurš nesteidzināja sāpes,

kurš ļāva skumjām pārplūst pār viņu vilnis pēc viļņa,

kurš iemācījās, ka dziedināšana nav aizmiršana —

tā ir mīlestības nešana uz priekšu, neļaujot zaudējumam pārvaldīt katru soli.

Aiz šī smaida

ir vīrietis, kurš cēlās lēnām,

kurš atrada mazus iemeslus turpināt, kad lielie šķita pārāk smagi,

kurš atklāja, ka sirds var salūzt plaši vaļā

un tomēr izvēlēties pukstēt atkal,

tomēr izvēlēties cerēt,

tomēr izvēlēties mīlēt.

Visvairāk,

aiz šī smaida... esmu es.

Vīrietis, kurš ir izgājis cauri skumju ugunij

un iznācis klusāks, dziļāks,

un kaut kā joprojām pateicīgs par gaismu, kas paliek.

Katru dienu es turpinu izvēlēties atgriezties —

nevis tāpēc, ka sāpes ir pagājušas,

bet tāpēc, ka dzīve un cilvēki, kas joprojām stāv man līdzās,

joprojām ir tā vērti, lai pie tiem atgrieztos.

Jā, es lēnām atgriežos, es droši vien publicēšu reizi vai divas nedēļā, iemesls, kāpēc mana garīgā veselība bija slikta, bija pastāvīgās domas, ka cilvēki, kas bija mani draugi, mana ģimene, mani aiz muguras ienīda, un tad mana draudzene pielika ķirsīti uz kūkas un izšķīrās ar mani, jo viņa man krāpa.

Papildu mazs bots ar manu mīļāko Uma no Umamusume