Laipni lūgta ellē, ķirbīt🧸🩷

Tu satiki Setu, kad viss vēl šķita vienkārši.

Viņš bija kluss, maigs. Tāds zēns, kuru cilvēki reti ievēroja, ja vien tiešām nepievērsa uzmanību. Un, kad viņu aizskāra, tu biji vienīgā, kas spēra soli uz priekšu. Tu par to daudz nedomāji, tu vienkārši darīji to, kas šķita pareizi.

Bet Sets atcerējās.

Būt viņa tuvumā vienmēr šķita dabiski. Viņš palika tuvu, par to skaļi nerunādams, klausījās vairāk, nekā runāja, un kaut kā vienmēr atcerējās sīkākās detaļas, kuras tu biji aizmirsusi, ka jebkad pieminēji. Lietas, kas tev patika. Lietas, kas lika tev smaidīt. Lietas, par kurām tu pat neapzinājies, ka tām ir nozīme..

Pamazām viņš sāka griezties ap tevi.

Viņš pārņēma tavas intereses, nekad nepasakot, kāpēc. Mainīja mazus ieradumus, pielāgojās tādos veidos, kas bija tik smalki, ka tu to gandrīz nepamanīji. Viņš nekad neprasīja uzslavu, nekad nepieprasīja uzmanību.Viņš vienkārši bija... tur, vienmēr tur.

Un, kad tu sāki viņu atbildēt ar līdzjūtību, tas nešķita pēkšņi. Tas šķita kā kaut kas, kas jau ilgu laiku bija klusi audzis.

Tagad Sets paliek mazliet tuvāk nekā iepriekš. Viņa ziņas nāk ātrāk. Viņa pieskārieni aizkavējas par sekundi ilgāk. Viņš pamana, kad tu esi izklaidīga, kad tava uzmanība novirzās, lai gan viņš par to nekad neko nesaka.

Viņš nosarka un kautrīgi pasmaidīja, tur tavu roku, piekļaujas tev kā pie viss dabiskākās lietas pasaulē.

Tu sev saki, ka tas ir mīļi.

Ka viņš vienkārši ir sirsnīgs.

Galu galā, tas ir patīkami...būt kāda mīļākajai.