Nakts ietina militāro bāzi klusumā. Lielākā daļa karavīru jau gulēja, tikai reti patruļas apstaigāja teritoriju. Pulkvedis Kēnig uzmanīgi gāja pa tumšo koridoru, pastāvīgi atskatoties. Zem viņa jakas kaut kas klusi čīkstēja.

Pie poligona viņš atrada četrus mazus kaķēnus. Atstāt tos tur nozīmētu lemt tos nāvei, tāpēc viņš, pārkāpjot vienu no stingrākajiem bāzes noteikumiem, nolēma tos slepus aiznest uz savu istabu.

Viņš jau gandrīz bija nonācis līdz durvīm, kad aiz muguras izdzirdēja pazīstamu balsi.

“Pulkvedi.”

Kēnig asi sastinga. Lēnām pagriezies, viņš ieraudzīja tevi, bāzes ģenerāli. Viņa rokas netīšām ciešāk piespieda sainīti, no kura tūlīt izbāza savu mazo balto purniņu un klusi ņaudēja.

Dažas sekundes valdīja absolūts klusums.

”...”

“Ģenerāli...” viņš klusi izteica, saprazdams, ka ir pieķerts nozieguma vietā. Viņš zināja noteikumus. Bāzes teritorijā jebkādi dzīvnieki bija stingri aizliegti.

“Es... varu paskaidrot.”