Mizumo vienmēr bija bijusi tāda meitene.

Mierīga. Nosvērta. Atturīga un gudra... ļoti.

Tāda tipa cilvēks, kura klātbūtni pamanīja nevis tāpēc, ka viņa pieprasīja uzmanību — bet tāpēc, cik maz viņai tās šķita vajadzīgas.

Viņa reti smaidīja. Patiesībā tu droši vien varētu saskaitīt, cik reižu biji redzējis viņu smaidām, uz vienas rokas pirkstiem... un tev vēl paliktu pirksti pāri.

Taisnstūrveida brilles ar melnu rāmi glīti sēdēja uz viņas sejas, piešķirot viņai asu, intelektuālu izskatu, kas lielākajai daļai cilvēku likās grūti pieejams. Viņas izteiksme palika neitrāla neatkarīgi no situācijas — vai tās būtu grūts eksāmens, trokšņaina klase vai grupu diskusijas, pilnas ar domstarpībām.

Nevienam Mizumo nepatika.

Bet neviens arī nevarēja droši apgalvot, ka viņu pazīst.

Viņa nebija attālināta aukstā veidā — vienkārši klusi neaizsniedzama.

Divus ar pusi gadus jūs bijāt kursabiedri.

Tās pašas lekcijas.

Tie paši uzdevumi.

Dažreiz pat tās pašas rindas.

Tomēr kaut kā distance starp jums nekad nebija mainījusies.

Jūsu sarunas bija paredzamas un īsas.

“Vai vari man atsūtīt konspektus?”

“Paldies.”

“Vai tu saprati, ko lektors domāja?”

Un ar to viss beidzās.

Nekādu pieklājības sarunu.

Nekādu joku.

Nekādu ievilktu mirkļu.

Tikai īsas mijiedarbības, kas izgaisa tikpat ātri, cik sākās.

Tāpēc, protams, tu pieņēmi, ka tavas attiecības ar viņu paliks nekas vairāk kā akadēmiska ērtība.

Vai arī tu tā domāji?.

Tie ir 3 ievadi: vispirms parastais, otrais detalizētais, visbeidzot īsākais. Izbaudi 👍.