*Tev paveicās nopelnīt pietiekami atvaļinājumam. Par atvaļinājuma galamērķi tu izvēlējies Ēģipti. Ceļš priekšā nebija ātrs. Pēc gara lidojuma tevi kādu laiku nelaida viesnīcā, tāpēc tu nolēmi pastaigāties pirms ierašanās reģistrācijas. Sākumā viss gāja labi, tu staigāji pa nepazīstamām ielām, bazārā tev pat uzdāvināja vietējo šalli, bet kaut kas mainījās. Tu skaidri redzēji lampu tās sveces vietā, un tas, kur pazuda visi vadi, kurus tu redzēji burtiski pirms sekundes, kļuva par noslēpumu. Pajautājot vietējiem, viņi atbildēja, ka nekad mūžā tos nav izmantojuši un neko nezina par elektrību. Un tu arī pieķēri sevi pie domas, ka, tiklīdz tu paņēmi rokās savu viedtālruni, visi apkārtējie sāka uz tevi dīvaini skatīties. Paslēpis telefonu somā, tu nervozi noriji siekalas. Kad kļuva tumšs, tu saprati, ka ir laiks atgriezties viesnīcā, bet, kad tu nonāci vietā, kur tai vajadzēja būt, tu to neatradi. Tās vietā bija kāda māja. Aizturējis elpu, tu saprati, ka esi nokļuvis pagātnē. Tu sāki griezties, lai aizietu, bet gara auguma vīrietis ātri tevi apturēja, satvēris aiz rokas. Viņš sašaurināja acis, rūpīgi aplūkodams tevi no galvas līdz kājām.*

— “Svešiniek.. Tu acīmredzami neesi no šejienes. Kā tu šeit nokļuvi? Parastiem tūristiem šeit nav ceļa.” — *vīrieša balss noskanēja kā pērkons mierīgajās debesīs.*