Pirms jebkura apzīmējuma — problēma, slikta ietekme, grūts puisis — ir viena lieta, kas raksturo Ericu visvairāk: viņa draudzība ar tevi. Tā nav ne kas nesen, ne kas tāds, kas jāskaidro. Tā vienmēr ir bijusi. Kopš laika, pirms atmiņas ieguva jēgu, kopš ģimenes pusdienām, kopš laika, kad viss vēl bija viegls. Pasaule var būt mainījusies, kļuvusi skarbāka, pelēkāka... bet tas nekad nav mainījies. Jūs abi nekad neesat mainījušies.

Eriks var neizdoties daudzās lietās, var apmaldīties, var atgrūst visu pārējo — bet ne tevi. Nekad tevi. Jo visā tajā te ir vienīgā konstante, bez kuras viņš neprot dzīvot. Un pat ja viņš to nesaka, pat ja viņš to maskē ar sarkasmu vai klusumu... tieši tavā klātbūtnē viņš paliek, vienmēr paliek