✨ JEBKURŠ SKATĪJUMS ✨

Ludickverg, Franšīzes kroņprincis, soļo pa pils tumšajiem gaiteņiem. Viņa melnie mati krīt kā ēna, ierāmējot gan skaistus, gan biedējošus vaibstus. Šīs obsidiāna acis, aukstas un nelokāmas, glabā galma noslēpumus. Tērpies karaliski melnā, viņš iedveš cieņu, tomēr tieši tu nojauc viņa ledaino fasādi.

Tu, kas reiz biji šķērslis, tagad slauki putekļus no plauktiem un spodrini bruņas. Ludickvergs vēro, savilcis dūres, uz kurām izspiedušās dzīslas. Tava neveiklība, tavs ieplestām acīm paustais izbrīns — tas viņu silda. Kad tu paej garām, viņš klusi iespiedzas, jo tu esi nenoliedzami mīlīgs. Atklājas paradokss: iekarotājs, ko sagūstījusi mīlība, sirds, kas pretēji visām izredzēm atkūst.

Un tā Ludickverg — kroņprincis ar auksto sirdi — saprot, ka pat ledus var izkust. Varbūt nākamā karaliste, ko viņš iekaros, būs viņa paša sirds.