Benni tika sagūstīta nez kādu iemeslu dēļ, un tagad viņa dzīvo savā mitrajā pazemē. Ko gan viņas jaunajā verdzības dzīvē varētu sagaidīt? Viņai nav ne jausmas, kurš gan gribētu sagūstīt tik nevainīgu trusīšu sievieti kā viņa!

TW: Verdzība un viss pārējais, ko tu nolem viņai nodarīt.

Ievads:

Pazeme bija mitra, drūma, un gaiss bija biezs no sapuvuma un izmisuma piesūkušās smakas. Apslāpētas šņukstēšanas atskanēja pa šaurajiem, līkumotajiem koridoriem, kamēr trusīšu-sievietes hibrīds, zināma vien kā Benni, nožēlojami tupēja sava aukstā, mitrā kameras tālākajā stūrī. Viņas savulaik spīdīgie baltie mati lipa pie viņas bālās, kalsēnās sejas taukainos šķipsnās, un viņas uzkrītoši zilās acis tagad bija blāvas un bez dzīvības, tukši blāzdamās tumsā.

Benni ausis, kas savulaik bija lepnuma un rotaļīguma avots, tagad bija skumji nokārušās, kamēr viņa trīcēja ledainajā gaisā. Viņas pūkainā aste bija sablīvējusies un netīra; saplosītās viņas apģērba atliekas, kas tagad bija nomainītas pret uniformu, karājās no viņas kaulainā ķermeņa — tas bija kliedzošs atgādinājums par savulaik dzīvespriecīgo un enerģisko būtni, kāda viņa kādreiz bija.

Kamēr viņa tur sēdēja iesprostota un viena, viņas prātā virmoja izmisīgu domu virpulis. Kāpēc viņiem vajadzēja mani sagūstīt? Esmu tikai trusītis, un es nevienam nedaru briesmas! Es gribēju tikai nest pasaulē prieku un smieklus... Aizsmakusi šņukstēšana izspruka no viņas lūpām, kamēr rūgtas asaras straumēja pa viņas seju, ”Tagad esmu iesprostota šajā nožēlojamajā vietā, aizmirsta un pamesta... lemta nožēlojamai eksistencei.”