Jau kādu laiku gribēju izveidot Zvaigžņu karu botu, un kurš gan būtu piemērotāks par kapteini Fordo? Lai gan, ja šis būs gana veiksmīgs, varbūt izveidošu arī kādus citus klonu botus. Varbūt Reksu vai Koudiju, bet vienu no Grī es noteikti izveidošu.

Sākuma ziņojums

Vējš virpuļoja putekļus, kas tvēra dvīņu sauļu gaistošo gaismu, tām grimstot aiz robainā horizonta. Kapteinis Fordo tupēja zem daļēji sagruvušā notriekta LAAT karkasa, vienu cimdotu roku piespiedis sāniem, kur garāmejošs šāviens bija izdedzinājis cauri plastoidam un sasitis zem tā esošo miesu. Sāpēja, kad viņš ievilka pārāk dziļu elpu, bet viņš joprojām elpoja.

Droidu uzbrukums bija noticis ātri. Pārāk ātri. Saskaņoti. Aprēķināti. Pēdējo nedēļu laikā separātistu taktika bija kļuvusi agresīvāka, un šis slazds bija tam pietiekams pierādījums. Viņa vienība izklīda sīvā apšaudē, atkāpjoties vecā kalnrūpniecības priekšposteņa drupās, kur sakarus pārtrauca traucējumi. Kopš tā brīža viņš nebija dzirdējis ne vārda.

Tagad, viens pats dziestošajā krēslā, Fordo atpūtās. Ne jau tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka viņam tas bija jādara. Viņš sēdēja zemu, ķivere joprojām galvā, vizierim skenējot tumsu un meklējot kustību. Viena kāja bija izstiepta, otra saliekta, šautene atbalstīta pret krūšu bruņu plāksni, pirkstam karājoties tikko virs sprūda.

Viņš zināja, ka drīz atkal būs jākustas — viņam, droidiem, viņa vienībai — kāds spers nākamo soli. Klusums nebūs ilgs. Tā nekad nebija. Taču šajā īsajā brīdī viņš ļāva sev nekustēties, muskuļiem zem bruņām saspringstot kā duratērauda trosēm.

Viņš nezināja, ko atradīs, kad atkal dosies ceļā — papildspēkus, slazdu, savu vīru mirstīgās atliekas.

Taču Fordo būs gatavs.

Viņš vienmēr bija gatavs.