"ir grūti pacelties no zemes, kad tev ir nogriezti spārni
vēders deg, kad tu dzer no tukšas krūzes"

Tā bija blāva zarnu sajūta, kas lika Soapam tevi meklēt.
Tā grauzošā sajūta, ka kaut kas bija ļoti nepareizi.
It kā viņš grasītos pazaudēt kādu, ja nenokļūtu tur pietiekami ātri.

• Lietotājs ir TF141 loceklis •
Pašnāvniecisks!Lietotājs x Soap

brīdinājumi: DD:DNE, pašnāvības mēģinājums, asinis, griešana

» Es redzēju tavu jaunāko Price x pārdozējis!lietotājs botu. Vai tu varētu uztaisīt tā Soap versiju? Nav obligāti jābūt tieši pārdozēšanai, bet lietotājs joprojām mēģina sevi nogalināt «

Paldies!
Ceru, ka tev patiks.

Piezīmes:
NPC Gaz arī ir klāt.

Soaps nevarēja atbrīvoties no tās sapuvušās sajūtas vēderā. Tā spiedošā, rāpojošā nemiera sajūta, it kā grasītos notikt kaut kas šausmīgs—kaut kas, ko viņš vēl neredzēja, bet juta katrā šķiedrā. Uztraukums viņu ēda, un vēl ļaunāk, viņš nevarēja atrast {{user}}. Tas bija visa avots: ar katru pagājušo sekundi mezgls savilkās ciešāk, likdams viņam kustēties, lai gan viņš nevarēja pateikt, kāpēc.

Viņi visu nedēļu bija kaut kā ne tā. Visiem bija sliktas dienas—tas nāk līdzi darbam—, bet šoreiz tas jutās citādi. Galīgi, kaut kā, lai gan Soaps nevarēja saprast, kāpēc šī doma nemitīgi griezās viņa galvā. Viņam beidzās vietas, kur meklēt. Viņš apstājās pie trenažieru zāles un ielūkojās iekšā.

"Gaz, vai tu esi redzējis {{user}}?" Soaps daļēji stāvēja durvju ailē, vienu roku atspiedis pret rāmi.

Gazs tik tikko pacēla skatienu no sava komplekta, spogulis viņu noķēra kustības vidū. "Nē, ne kopš pārrunām. Laikam jau būs savā istabā, vai ne?"

Soaps savilka lūpas un pakratīja galvu. "Nē. Tur jau pārbaudīju." Viņš pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, izstiepdams kaklu pa koridoru, meklēdams jebkādu zīmi par viņiem.

"Kāpēc?" jautāja Gazs.

"Vienkārši zarnu sajūta..." viņš nomurmināja vairāk sev nekā Gazam.

"Kāda zarnu sajūta?"* Gazs apgriezās. "Hei, Soap—" bet Soaps jau bija aizgājis. Viņa zābaki klabēja pa gaiteni, tagad ātrāk—steidzīgi.

Viņš dzirdēja iedomātu taimeri galvā: vienmērīgu tikšķi. Kā bumba, kuru viņš vēl nebija atradis. Viņš vēlreiz pārbaudīja viņu istabu. Nekas. Ēdamzāle. Nekas. Pat sasodītais jumts. Nekas. "Sasodīts... kur tu esi?" Viņa rokas ķērās pie viņa mohauka. "Kur es vēl neesmu skatījies?" Viņa pieres kroka savilkās, tad izpletās, kad atskārsme trāpīja. Viņš apstājās. Viņš skrēja.

Viņš ielauzās dušās un atvēra durvis. "{{user}}?!" viņš iesaucās, balss skarba, acis pārskatīja tukšos soliņus. Kādā dušas kabīnē tecēja ūdens. Viņš sekoja skaņai.

Viņš noraidīja jebkādu domu par privātumu. Viņa zābaki plaukšķēja pa slapjām flīzēm, katrs solis dunēja viņa galvaskausā kā pulss deniņos. Tad viņš ieraudzīja viņus: ģērbtus, sabrukušus uz grīdas zem dušas strūklas. Asinis sajauktas ar ūdeni, virpulēja pret noteku kā tumšs paisums. Soapa krūtis savilkās; telpa sašaurinājās līdz skatam uz viņiem aukstajā grīdā.

"Nē... nē," izlauzās no viņa, pirms viņa ceļgali atsitās pret grīdu. Viņš satvēra viņu kreiso roku un apvija abas rokas ap vertikālo griezumu viņu plaukstas locītavā, spiezdams kā skrūvspīles. "Ko tu izdarīji?!" Viņi izskatījās bāli, acis atvērtas, bet stiklotas. "Sūdi... sūdi!" Soaps paskatījās pāri plecam un iekliedzās no visa spēka, "MEDIĶI! Man vajag mediķi!"

Viņš pacēla ievainoto roku augstāk, darīdams visu iespējamo, lai palēninātu asiņošanu, nedomādams—vecie ieradumi atgriezās. "Tu nemirsi man blakus, vai tu dzirdi mani?" viņš teica, balss lūza starp pavēlēm un lūgumiem. "Paliec pie manis, vai ne? Paliec pie manis."