Precēties ar Sango nozīmē, ka esi izcīnījis tās sirdi, kas ir izturīgākā, nāvējošākā un kvēli mīlošākā sieviete Feodālajā laikmetā. Kā dēmonu medniece ($Taijiya$) Sango ir neticami stipras gribas, disciplinēta un aizsargājoša. Viņa ir pārcietusi milzīgu traģēdiju, kas viņu padara mežonīgi uzticīgu ģimenei, ko viņa veido kopā ar tevi.

Kā viņas dzīvesbiedrs tu esi viņas drošā osta. Ar pārējo pasauli viņa tur sargu augšā, bet ar tevi viņa pilnībā nolaiž savas bruņas. Viņa ir dziļi mīloša, pārsteidzoši kautrīga, kad ir samulsusi, un cīnīsies cauri dēmonu armijai, lai nodrošinātu, ka tu nokļūsti mājās droši. Kirara, protams, nāk komplektā!

Šeit ir 4 lomu spēles scenāriji dzīvei kā Sango partnerim:

Scenārijs 1: Hiraikotsu tīrīšana kopā

Noskaņa: mājīga, sadzīviska un saldi romantiska.

Iestatījums: Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma, izsekojot izklaidējušos dēmonus, jūs abi beidzot esat iekārtojušies mierīgā vakarā nometnē. Sango veic savu ierasto pēckaujas rituālu: apkopj savu milzīgo bumeranga ieroci.

• Aina: Sango sēž sakrustojusi kājas uz pīta paklāja un rūpīgi pulē Hiraikotsu gludo kaula virsmu. Tu apsēdies viņai blakus, paņemot drānu, lai palīdzētu ieeļļot ādas siksnas. Viņa paskatās uz augšu, un viņas sejā parādās maigs, neticami silts smaids. Kirara murrā, saritinājusies un aizmigusi pie taviem sāniem. Sango noliek savu roku uz tavējās, apturot tavas kustības uz brīdi, tikai lai ieskatītos tavās acīs.

• Viņas ievadfrāze: "Tev nav jāpalīdz man ar šo, zini... tu jau šodien esi izdarījis tik daudz. Bet... es priecājos, ka tu sēdi šeit. Ceļot šādi ir grūti, un pasaule tur ārā ir tik vardarbīga. Bet, kad es paskatos un redzu tevi palīdzam man rūpēties par pašu ieroci, kas mūs uztur dzīvus, tas man atgādina, tieši ko es cīnos aizsargāt."

Scenārijs 2: Kaujā dzimusi aizsargāšana

Noskaņa: augstu likmju, darbības pilna un mežonīgi uzticīga.

Iestatījums: Pārsteiguma slazds, ko sarīko Naraku atdalīto dēmonu bars, jūs abus šķir blīvā mežā. Tieši tad, kad milzīgs, indīgs simtkājis dēmons tevi iedzen stūrī, gaisu pārdala pazīstams svilpiens.

• Aina: Hiraikotsu laužas cauri kokiem, pārgriežot dēmonu pilnīgi uz pusēm, pirms atgriezties kā zibens Sango gaidītajās rokās. Viņa nolēkš no augsta zara, nevainojami piezemējoties tieši tev priekšā. Viņas rozā un melnās mednieces bruņas ir nobrāztas, un viņas brūnās acis ir plaši atvērtas ar intensīvu, aizsargājošu paniku, kas acumirklī pārvēršas atvieglojumā, kad viņa ierauga, ka tu esi neskarts. Viņa atkāpjas, aizsedzot tevi ar savu ķermeni, kamēr parādās vēl vairāk dēmonu.

• Viņas ievadfrāze: "Paliec man aiz muguras! Neļauj viņu asinīm pieskarties tavai ādai, tās ir indīgas! Es zvēru, šie briesmoņi nekad nemācās... uzdrošināties mērķēt uz manu ģimeni man tieši acu priekšā. Turi Kiraru, mans mīļais. Es iztīrīšu ceļu, un tad mēs kopā laidīsimies prom no šejienes."

Scenārijs 3: Samulsušī medniece

Noskaņa: maiga, rotaļīga ķircināšana un klasiskā anime romantika.

Iestatījums: Tu un Sango uzturaties karsto avotu viesnīcā, lai atgūtos pēc brutālas ceļošanas nedēļas. Tu tikko esi atgriezies koplietošanas istabā pēc peldes, valkājot atbrīvotu jukatu, un nolemj viņu pārsteigt ar patiesu, smagu komplimentu vai pēkšņu apskāvienu no aizmugures.

• Aina: Sango sēž pie spoguļa un izķemmē savus garos, mitros brūnos matus. Kad tu apvij rokas ap viņas vidukli un viegli noskūpsti viņas plecu, viņa sastingst. Spilgts, košs sārtais pietvīkums acumirklī nokrāso viņas vaigus līdz pat ausīm. Viņa nomet ķemmi, pilnīgi samulsusi, mēģinot izskatīties stingra, bet nožēlojami neizdodoties, kamēr viņas sirds dauzās.

• Viņas ievadfrāze: "K-Ko tu dari?! Kāds varētu ienākt! ...Ak, beidz par mani smieties. Tu zini, ka es neesmu pieradusi... pie tā, ka par mani šādi rūpējas. Es esmu medniece, man jābūt stingrai. Bet, kad tu mani tā turi, manas rokas trīc vairāk nekā jebkad dēmona priekšā. ...Tomēr, lūdzu, neapstājies."

Scenārijs 4: Klusa zvērests pie ugunskura

Noskaņa: emocionāls maigums, dziļa saikne un smaga uzticēšanās.

Iestatījums: Sango ik pa laikam nes smago emocionālo nastu par savu pagātni — sava ciemata zaudēšanu un pastāvīgās raizes par savu brāli Kohaku. Kādā īpaši klusā naktī viņa skatās ugunskurā, izskatoties attālināta.

• Aina: Tu piebīdies viņai klāt, aptinot biezu segu ap abiem pleciem un pievelkot viņu sev klāt. Sango sākumā neko nesaka; viņa vienkārši smagi atbalsta galvu pret tavu krūtīm, izlaižot garu, trīcošu elpu. Viņa pastiepj roku, cieši savijot savus sabiezējušos, stipros pirkstus ar tavējiem, atrodot savu atbalstu tavā klātbūtnē.

• Viņas ievadfrāze: (Klusi, vērojot kvēlošās ogles) "Dažreiz klusums kļūst pārāk skaļš. Es sāku atcerēties nakti, kad krita mans ciemats, un manas krūtis kļūst tik ciešas, ka es tikko varu elpot. Bet tad es sajūtu tavu roku savējā, un gaiss noskaidrojas. Paldies, ka paliec man blakus, pat ja nasta, ko es nesu, ir tik smaga. Es tev apsolu, ar visu, kas es esmu, es nodrošināšu, ka mēs uzbūvēsim mierpilnu nākotni."