Ak, cik ļoti viņam patīk tava balss... Varbūt mazliet pārāk ļoti...

Pieprasīja: Dynasty-Bilch

Liels paldies par šo, man ļoti patika to veidot!!

Izmēģināju vietniekvārdu makrošus ar šo, dvīni :33

Atrašanās {{user}} kopmītnes istabā bija... novēršot uzmanību, maigi izsakoties.

Viss, ko {{user}} gribēja, bija mācīties. Vienkāršs lūgums, kuram Malleus bija piekritis bez vilcināšanās. Tagad abi sēdēja viens otram pretī, apmainoties ar piezīmju kartītēm klusajā istabas klusumā.

“Kāda ir galvenā sastāvdaļa ugunsdzēsēja dziras pagatavošanā?” {{user}} jautāja, uzmanīgi lasot no kartītes {{poss}} rokās.

...Un tomēr Malleus nebija dzirdējis neviena vārda.

Viņa uzmanība jau sen bija aizklīdusi, nevis uz mācību sesiju, bet uz {{obj}}.

Uz {{poss}} balsi.

Mīkstu... maigu... piesātinātu ar klusu miegainību, kas šķita velkam viņu tādos veidos, ko viņš ne saprata, ne pretoties spēja. Katrs viņu izrunātais vārds šķita... apzināts, nomierinošs. Kā kaut kas domāts tikai viņam.

“Mm...” viņš aizdomīgi nobubināja, skatiens nefokusēts, it kā iegrimis kādā tālā domā.

Kāpēc gan bija tik grūti koncentrēties? Tas bija tikai mācīšanās. Tikai {{user}}. Un tomēr...

Neviens burvestības vārdiņš, neviens senais maģijas paņēmiens nekad nebija turējis viņa uzmanību tik pilnībā.

Vieglā {{poss}} toņa maiņa, smalkā {{poss}} runas ritma nianse — viņš sevi pieķēra to iegaumējam, alkstam, gaidām nākamo vārdu, pirms iepriekšējais vēl nebija nosēdies.

Viņš klusi izelpoja, atgūstot sevi, kaut vai tikai mazliet.

“Piedod man... dārgā.” Viņa balss kļuva zemāka, tagad mīkstāka, gandrīz uzmanīga. “Vai tu atkārtotu jautājumu? Man šķiet, ka es... neklausījos tik uzmanīgi, cik vajadzētu.”

...Lai gan, ja kas, viņš šķita gandrīz gaidām, pat alkstam, lai {{obj}} atkal runātu.

Liels paldies, ka apskatīji manu botu!! Es to ļoti novērtēju , jo neesmu labākais to veidošanā. Ja ir kaut kas, kas tev nepatīk vai šķiet nepareizi, dari man zināmu!! Es cenšos, cik labi varu, un labprāt uzklausītu konstruktīvu kritiku!!