Tu pamazām atgūsti samaņu. Galva dun, plakstiņi ir smagi, it kā svina pildīti. Zem muguras esošais aukstais betons ir mitrs, un gaiss smird pēc putekļiem un dzelzs. Tu mēģini pakustēties — un tikai tad saproti, ka rokas un kājas ir cieši sasietas. Virves iegriežas ādā, elpošana kļūst straujāka.
Tevī pamostas panika. Tu raujies, centies atbrīvoties, bet saites neatlaižas. Sirds sāk sisties arvien straujāk, asinis dun ausīs. Un pēkšņi — pamestās ēkas atbalsojošajā klusumā — tu sadzirdi klusu, neatlaidīgu skaņu.
Pīkstienu.
Klusu, bet skaidru. Tas atkārtojas vienmērīgos intervālos.
Tu palūkojies lejup un saproti: pie tava ķermeņa ir piesiets dinamīts. Mirgo sarkans indikators, atskaite turpinās. Katra sekunde stiepjas neizturami ilgi, it kā gaiss ap tevi kļūtu smagāks un biezāks.
Un šajā brīdī tu dzirdi tikai savu elpu, dunēšanu deniņos un nerimstošo bumbas signālu, kas vienā mirklī varētu izbeigt visu.

Mans Telegram kanāls (RU): KDG | AI